Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Neskaidrības ar robežām (šajā gadījumā runa ir par valstu robežām) bijušas izsenis, un arī Latvijas un Polijas (kura bija Viļņas apgabalu ņēmusi savās rokās) robežas jautājums sakārtojās palēnām. Vienubrīd mēs bijām Turmantas staciju pasludinājuši par savējo, un tad jau poļiem nāktos savu staciju kādu gabaliņu tālāk būvēt. Notika otrādi, un tagad mums vajadzēja savu staciju būvēt robežas pretējā pusē, kamēr poļiem tā jau bija gatava.
Lai gan jaunās stacijas nosaukums "Zemgale" raisīja diskusijas, tas drīz vien tika akceptēts.
Arī sliežu ceļus un koka konstrukcijas pagaidu būvi iekārtoja ātri, tomēr 782 kvadrātmetru plašās mūra konstrukcijas stacijas ēkas būvniecība pie robežas nosacīti tika pabeigta vien 1928. gadā. Faktiski tā (tās kreisais spārns) tika nodota ekspluatācijā jau 1927. gadā, bet nākamajā gadā tika pabeigta stacijas centrālās daļas būvniecība, kas arī vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām. Saskaņā ar projektu bija paredzēts stacijai būvēt arī labo spārnu, taču tas tā arī palika tikai ieceres līmenī.
Pirmo reizi to apciemojot 1992. gadā, savas neparastās formas dēļ tā man atgādināja mošeju. Un... drīz vien tā patiešām pārtapa par baznīcu, tikai katoļu. Tās oficiālais nosaukums šodien ir Zemgales Romas katoļu baznīca. Stacijas ēku projektējis arhitekts Jānis Neija.
Gandrīz vienlaicīgi ar tā brīža Latvijas–Polijas robežstaciju Zemgali nepilnu 40 kilometru attālumā Ilūkstes apriņķī tika būvēta kāda cita (šoreiz patiešām Latvijas–Lietuvas) robežstacija. Tās aptuveni tikpat ietilpīgo divstāvu ēku projektējis arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kas radioklausītājiem varbūt pat vairāk pazīstams kā Vispārējo latviešu Dziesmu svētku 1931., 1933. un 1938. gada brīvdabas estrāžu projektu, kā arī Dzintaru koncertzāles 1936. gada projekta līdzautors.
Atšķirībā no Zemgales stacijas Eglaines stacija jau bija pastāvējusi arī līdz Pirmajam pasaules karam, kad tās nosaukums bija Jelovka.
Kara gados tā bija pārtapusi par Vācijas armijas austrumu frontes apgādes galveno loģistikas centru un tika ievērojami paplašināta, arī izbūvējot apjomīgu šaursliežu dzelzceļu tīklu no tās visos frontes virzienos. Diemžēl pēc kara nekas daudz pāri nebija palicis un nācās būvēt gan jaunu stacijas ēku, gan dažādas palīgceltnes.
1927. gadā uzceltā Eglaines stacijas ēka joprojām pilda savas pamata funkcijas, tostarp izmitinot dzelzceļniekus un viņu radiniekus, kā arī nodrošinot vilcienu kustības vadību Daugavpils–Radvilišķu iecirknī.
Bet kādreiz... cauri šai stacijai kursēja gan lēnie preču-pasažieru vilcieni ar vagoniem, pārpildītiem ar lietuviešiem, kuri caur Latvijas teritoriju devās ciemos pie Viļņas radiem (jo savādāk jau nevarēja diplomātisko attiecību pārrāvuma dēļ), kā arī Maskavas–Berlīnes ātrvilcieni ar leģendārajiem Austrumu un citu eksprešu vagoniem sastāvā, kurus nodrošināja Starptautiskā guļamvagonu sabiedrība jeb ''Compagnie Internationale des Wagons-Lits''. Daļu no šā uzņēmuma vagoniem vietējie komunisti 1940. gadā pamanījās pat nacionalizēt.
Vagoni karu un padomju režīmu nepārdzīvoja, bet Eglaines stacijas ēka un daļēji arī Zemgale – gan.
