Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Par 13. gadsimta pirmajā pusē pierakstītās/uzrakstītās Egila sāgas autoru uzskata islandiešu skaldu, vēsturnieku un politiķi Snorri Sturlusonu (1197–1241).
Egils Skallagrimsons ir reāla persona – bīstams vikings un skalds, arī fermeris ar nesavaldīgu un stūrgalvīgu raksturu.
Viņš dzimis ap 905. un miris ap 985. gadu. Egila dzīve ir pilna piedzīvojumiem, to skaitā sirojumiem un cīņām Ziemeļjūrā, Norvēģijas un Baltijas jūrās un zemēs pie tām.
926. gadā Egils kopā ar citiem vikingiem piedalās kaujā topošā Anglijas pirmā karaļa Etelstana (893–939, Anglijas karalis 927–939) karaspēka sastāvā. Kā savu labāko ieroci viņš cīņai izvēlējās zobenu, kuru bija ieguvis sirojumā Kursā. To Egils dēvējis par "Odzi" ("Nadr"). Ko tad par minētā ieroča iegūšanas apstākļiem vēsta Egila sāga? 15 gadu vecumā viņš bija devies līdzi savam brālim Torolfam sirojumā uz Kursu. Tas bija pirmais Egila šāda rakstura ceļojums.
"Egils ar saviem divpadsmit vīriem bija izgājis cauri mežam. Tur tiem atklājās plaši lauki un celtnes. Tuvumā bija kāda lauku sēta, un tie tai tuvojās. Pienākuši klāt, tie, neredzēdami neviena cilvēka, saklupa ēkās un pievāca visu, kas nebija piesiets. Tur bija daudz ēku, un tie tajās ilgi uzkavējās. Kad tie iznāca ārā un bija no ēkām attālinājušies, starp mežu un viņiem bija salasījies karotāju bars, kas tiem uzbruka. Viņus visus ievainoja, sagūstīja un sasietus veda uz zemnieka sētu. Tās saimnieks bija varens un bagāts zemnieks, kam bija pieaudzis dēls. Tad tie sprieda, kas būtu ar gūstekņiem darāms. Zemnieks sacīja, ka labākais būtu visus pēc kārtas nogalināt. Zemnieka dēls domāja, ka drīz būs satumsis un nevarēs pietiekami izpriecāties, gūstekņus spīdzinot, un ieteica nogaidīt rītdienu. Tad viņus sasēja un iesprostoja kādā ēkā. Meklējot tie grīdā uzgāja durvis. Tie tās atvēra. Apakšā bija dziļa bedre. Tur bija dzirdamas vīru balsis. Tad Egils jautāja, kas viņi tādi ir. Tas, kas atbildēja, teica, ka viņu sauc Oge. Egils jautāja, vai viņi no bedres grib tikt ārā. Oge teica, ka to tie labprāt gribot. Tad Egils nolaida bedrē virves, ar kurām tie paši bijuši saistīti un uzvilka augšā trīs vīrus. Oge sacīja, ka tie divi ir viņa dēli un ka viņi visi ir dāņi, kas saņemti gūstā pagājušā vasarā.
"Es visu ziemu tiku labi turēts," stāstīja Oge. "Es biju zemnieka saimniecības pārzinis, bet mani dēli bija vergi, un viņiem bija grūti. Šo pavasari mēs mēģinājām bēgt, bet mūs saķēra. Tas bija tad, kad mūs iebāza šajā bedrē."
– "Jums noteikti ir zināms šīs ēkas iekārtojums," teica Egils. "Kā no šejienes visvieglāk izkļūt ārā?" Oge atbildēja, ka te ir vēl viena cita dēļu siena: "Izlauziet to, tad jūs iekļūsiet labības klētī, un no tās var tikt ārā pēc patikas." Egils tā darīja: izlauza dēļu sienu, iekļuva klētī un no tās – ārā. Bija melna nakts. Vīri mudināja iespējami ātri steigties uz mežu, bet
Egils sacīja Ogem: "Tā kā tu pazīsti ēku izkārtojumu, tad tu vari mums parādīt, kur mēs varam tikt pie laupījuma." Oge atbildēja, ka mantu šajā sētā ir diezgan. "Te ir kāda liela divstāvu ēka, kurā guļ zemnieks. Tajā ieroču netrūkst."
Egils pavēlēja pāris vīriem palikt ārpusē un raudzīties, lai neviens netiek ārā. Egils ieklupa telpā un pakampa ieročus, kuru tur netrūka. Pēc tam tas apkāva visus, kas bija iekšā. Tad tie kārtīgi apbruņojās. Oge piegāja pie kādas lūkas grīdas dēļos un atvēra to. Viņš sacīja, ka nu būtu jākāpj apakštelpā; paņēma uguni un kāpa lejā. Tur bija zemnieka bagātību glabātuve ar vērtīgām lietām un daudz sudraba. Katrs pievāca pa nastai un nesa ārā.
Egils paņēma padusē sev līdzi lielu medalus dzeramtrauku. Pēc tam tie bēga uz mežu. Kad tie tur nonāca,
Egils visus apstādināja un teica: "Šis brauciens ir ļoti nejauks un vīru necienīgs. Mēs esam nozaguši zemnieka mantas, tam to nezinot. Kaut ko tādu mēs nekad nedrīkstam pieļaut. Steigsimies nu atpakaļ uz zemnieka māju un pateiksim, kas noticis."
Vīri tam pretojās un sacīja, ka tie grib tikt atpakaļ pie laivām. Egils nolika medalus trauku zemē un skriešus traucās atpakaļ uz zemnieka sētu."
Kuršu ieroču meistari bija teicami divasmens zobenu darinātāji. Salīdzinājumā ar Rietumeiropas darinājumiem, viņu izgatavotie asmeņi bija nedaudz vieglāki un ar šaurāku reni.
Dažiem zobeniem raksturīgs izcili veidots roktura šķērsis un poga. Sastopami zobeni, kuriem inkrustācijas tehnikā asmenī veidots dekoratīvs ornaments.
Sirošana bija izplatīts paņēmiens materiālo vērtību iegūšanā. Bīstams, bet ātrs. Šajā nolūkā tika organizēti dažāda apjoma iebrukumi kaimiņu zemēs, kā arī tālāki karagājieni. Ar sirošanu Baltijas jūrā un tās krastos līdzīgi vikingiem sekmīgi nodarbojās kurši un sāmsalieši, jo sevišķi pēc skandināvu aktivitāšu samazināšanās 11. gadsimta otrajā pusē.
