Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kad pirmā holeras epidēmija 1831. gadā plosīja Kurzemes guberņu, aiznesot vairākus tūkstošus dzīvību, Ventspils brīnumainā kārtā tika saudzēta.
Dažus gadus vēlāk Krievijas Iekšlietu ministrijas žurnālā rakstīja, ka Ventspilī tik maz slimojot, ka tur pat vienam ārstam nepietiekot darba; lai nodrošinātu praksi, esot jābraukā pa apriņķi.
Ievērojamais Ventspils ārsts Īzaks Feitelbergs 19. gadsimta beigās savā doktora disertācijā rakstīja, ka klimats šai pusē patiesi ir gaužām veselīgs. Mirstība ir zema un ventspilnieka vidējais mūža ilgums – 32,2 gadi – pārsniedz valsts iedzīvotāju caurmēra mūža ilgumu.
Piemēram, Viļņā vidējais mūža ilgums bija 25 gadi. (Šie skaitļi ir tik niecīgi lielās bērnu mirstības dēļ!). Šeit gan jāsaka, ka arī pārējā Kurzemes guberņā un Somijā bija zemākā mirstība visā Krievijas impērijā.
Šādi svarīgi fakti nepagāja secen arī imperatora Nikolaja II ārstam, izcilam ķirurgam un bērnu kaulu tuberkulozes pētniekam Nikolajam Veljaminovam, pēc kura iniciatīvas 1900. gadā Ventspilī tika atklāta kaulu tuberkulozes sanatorija bērniem. Tā bija pirmā Krievijas impērijā, līdz ar to arī mūsdienu Latvijas teritorijā.
Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā.
Ziemas paviljons atradās priežu ieskautā mežā, bet vasaras paviljons jūras krastā. Sanatorija bija aprīkota ar jaunāko medicīnisko aprīkojumu, kurš tika vests no Pēterburgas. Arī sanatorijas pacienti lielākoties nāca no impērijas galvaspilsētas un ne jau no tām trūcīgākajam ģimenēm. Maksa par sanatoriju bija 25 rubļi mēnesī. Ārstēšana bija ilgstoša, tādēļ to varēja atļauties retais.
Sanatorija bija Krievijas impērijas lepnums. To kvalifikācijas celšanas nolūkā apmeklēja daudzi topošie un jau esošie ārsti. Kā 20. gadsimta beigās savos pētījumos par Ventspils sanatorijas ārstniecības rezultātiem secinājis Latvijas Universitātes medicīnas vēstures profesors Arnis Vīksna – labvēlīgi ārstniecības rezultāti sanatorijā bija 81,5% gadījumu.
Diemžēl sanatorijas mūžs bija īss, tās darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.
