Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Cara valdība nolēma, ka līdz ar zemnieku brīvlaišanu visiem cilvēkiem ir nepieciešams uzvārds.
Uzvārdu varēja izvēlēties vecākais vīrietis dzimtā, un noteikums bija, ka nedrīkst izvēlēties jau esošu muižnieku uzvārdus, bet jācenšas izvēlēties uzvārdu, kas cilvēkam būtu piemērots. Gāja diezgan grūti...
Ļoti daudzi latvieši teju katrā muižā izvēlējās vienus un tos pašus uzvārdus, tieši tāpēc mums ir tik daudz Bērziņu, Kārkliņu, Ozoliņu.
Tie latvieši, kuri vēlējās mazliet padomāt, izvēlējās retākus uzvārdus. Protams, lielākoties tie bija saistīti ar mājām un to apkārtni – vai nu māju izvietojumu vai konkrētām lietām tuvējā apkārtnē: piemēram, Aizupītis. Tāpat izvēlējās visus iespējamos lopiņus un putnus. Taču izvēlējās arī tādus uzvārdus kā Kodīgs vai Dievabērns. Izvēlējās arī Dzintars un Dziedātājs.
Kurzemē, kur zemnieki bija bagātāki, ļaudis izvēlējas mainīt latviskos uzvārdus pret vāciskiem. Tādā veidā Kalniņš kļuva par Bergu, bet, ja šis uzvārds jau bija aizņemts, tad kļuva par Grīnbergu, Freibergu vai Rozenbergu. Tieši tāpēc Kurzemes pagastos ir daudz vācisku uzvārdu.
Vidzemē un Lejaskurzemē bija diezgan daudz vienkāršu cilvēku, un tas atspoguļojās arī uzvārdos. Te varam sastapt pat tādus uzvārdus kā Pauts, Drāzējs vai Mauceklis, turklāt "mauceklis" toreiz nozīmēja vienīgi purva grīsli...
Maldīgs ir priekšstats, ka "sliktie vācu baroni" bijuši tie, kuri latviešus piespieduši pieņemt vāciskus vai arī nejaukus uzvārdus. Drīzāk tie bija vietējie pašpuikas, kas speciāli izvēlējās nelāgus uzvārdus, domādami, ka tādējādi ieriebs baronam, kuram šo uzvārdu nāksies izrunāt. Jo uzvārda nozīmi mūsu senči toreiz tā īsti neapzinājās, uzskatot, ka tas ir kaut kas mākslīgi uzspiests.
