Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē un Latgalē ieradās jau 1659. gadā un pēc gada sāka celt dievnamu. Tā kā šī bija Krievijas impērijā vajāta ticība, dievnamiem nedrīkstēja būt ārējas atpazīšanas zīmes. Laukos vecticībnieki dzīvoja noslēgtās draudzēs, nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību. Pilsētās strādāja celtniecībā, iesaistījās tirdzniecībā.
Par spīti varas represijām, vecticībnieku Dieva un darba mīlestība, atturēšanās no alkohola un citi iekšējie likumi padarīja kopienu stipru un vairoja turību. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā pilsētās palielinājās vecticībnieku skaits.
Daļa bija nelegālu patvērumu atradušie bēgļi, daļa – pārtikuši tirgotāji ar ievērojamu kapitālu. Viņu līdzekļi veicināja rūpniecības attīstību, un 19. gadsimta sākumā Rīgas vecticībnieki iegādājās pilsētas apkaimē esošo Grīzenbergas muižu.
Tā kā vecticībniekiem bija aizliegts celt sakrālas būves, viņi vispirms veidoja nespējnieku patversmi, kam neuzkrītoši tika pievienots lūgšanu nams.
Varas žņaugi atslāba 19. gadsimta sākumā, kad uzplauka ekonomika. Strauji palielinājās arī vecticībnieku skaits – no aptuveni diviem tūkstošiem 1816. gadā līdz gandrīz astoņiem tūkstošiem 1830. gadā. Varas labvēlība un represijas mijās, taču senpareizticīgo kristiešu kopiena bija un palika vienota iekšienē un attiecībās ar ārpasauli.
Nežēlīgākās vajāšanas pret viņiem sākās imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā – tika krasi ierobežotas saimnieciskās un pilsoņu tiesības, netika atzītas laulības, mantojuma tiesības, tika slēgtas skolas, nespējnieku patversmes, izsmiets apģērbs, aizliegtas bārdas.
Bija spiediens pāriet pareizticībā vai vienticībā, tika aizliegts celt jaunus dievnamus. Lai izvairītos no slēgšanas, bijusī Rīgas Kristus Dzimšanas dievnama draudze Grīzenbergas muižas vietā 1833. gadā tika nosaukta Jelgavas rūpnieka un dāsna ziedotāja Alekseja Grebenščikova vārdā. 1859. gadā dievnamu mēģināja slēgt, tomēr vecticībniekiem ne tikai izdevās to nosargāt, bet arī ar vērienu uzsākt tā pārbūvi. Šim darbam tika pieaicināts pirmais latviešu profesionālais arhitekts Kārlis Fridrihs Baumanis. Pēc viņa projekta tapa šedevrs – dievnams ar slēptu kupolu, novotoriskām pārseguma konstrukcijām, izcilu ikonostasu un perfekti ievērotiem sakrālās telpas veidošanas principiem.
Mūsdienu veidolu ar jūgendstila torni un senkrievu romantikas stilā oriģināli interpretēto žogu un vārtus pabeidza jau cita arhitektūras zvaigzne – Reinholds Šmēlings. Tas bija iespējams tikai pēc 1905. gadā pieņemtā "Reliģiskās iecietības manifesta", ko sabiedrībai uzdāvināja Krievijas imperators Nikolajs II.
Pēc viņa ukaza bijušie "šķeltnieki" (раскольники) ieguva vārdu "vecticībnieki" (старообрядцы), ar kuru tie pazīstami joprojām. Mūsdienās gan biežāk lieto terminu "senpareizticīgie kristieši", kas norāda uz pamatu pamatu – turēšanos pie vissenākajām tradīcijām un nepakaļaušanos nekādām reformām, novitātēm un uzlabojumiem.
Grebenščikova dievnams Rīgā šobrīd ir unikāls sakrālā mantojuma rezervāts. Cauri padomju laikam tam ir izdevies nosargāt izcili vērtīgo mākslas kolekciju.
Tam palīdzējis attapīgi izmantotais kultūras pieminekļa statuss un perfekta dokumentācija, kurā kā pirmās raksturotas īpašumtiesības: pieder valstij, lieto reliģiskā kopiena. Ikvienā sarakstē tiek norādīts, ka kolekcijai piemīt liela valstiska un mākslinieciska vērtība un tā ir aizsargājama gan kā arhitektūras piemineklis, gan kā kustamu mākslas pieminekļu kopums.
1979. gadā īpaša komisija paraksta detalizētu kustamo priekšmetu aprakstu – 147 lappusēs uzskaitīti 1665 reliģiskie priekšmeti. 1009 ir ikonas – svētbildes, kas izvietotas gan grandiozajā sešu līmeņu ikonostasā, gan sadalošajā joslā starp vīriešu un sieviešu lūgšanu zālēm, gan kora vietā, gan balkonā, gan citās lielā korpusa telpās – ēdamistabā, kristību telpā, bibliotēkā. Katram priekšmetam aprakstīti fiziskie parametri, sniegtas ziņas par datējumu, sižetu un autorību, tāpat ir noteikta priekšmeta vērtība naudas izteiksmē. Lai arī pedantiska grāmatvedība ir vajadzīga, neviens pārliecināts vecticībnieks sakrālos priekšmetus tā nevērtē – viņiem tā ir dzīva, svēta, neaizskarama ticības daļa.
Vairāki simti priekšmetu te atceļojuši jau kopā ar pirmajiem bēgļiem – ar roku pārrakstītas lūgšanu grāmatas, evaņģēliji, ikonas.
Latvijas vecticībnieku vairums saglabājuši Pomoras reliģisko ritu, kas savulaik izstrādāts tālu ziemeļos esošajā Vigas klosterī. Vēlāk tas tika iznīcināts, un tā gars visvairāk iemājojis un izdzīvojis tieši te – Latvijā. Te kā laika kapsulā ir saglabātas tās vērtības, kas pārmantotas vēl no senās Bizantijas laikiem.
Grebenščikova dievnams spēj pulcēt 5000 apmeklētājus, te darbojas vienīgais profesionālais zīmju dziedāšanas koris Eiropā, bet kompleksa pagrabstāvā izvietots ļoti saistošs vecticības muzejs.
Te bijīgi ciena pagātni un neļaujas tagadnes spiedienam, ja tas nesaskan ar Dieva gribu. Kāda tā ir, to zina tikai ticībai piederīgie – aptuveni 55 000 Latvijas pilsoņu. Vecticībnieki šobrīd lauž stereotipus par savu savrupību un noslēgtību, taču atcerieties – ja gribat šo sakrālo mantojumu iepazīt, kopienas noteikumi ir jārespektē. Grebenščikova dievnamā var ierasties tikai atbilstošos tērpos, atrasties noteiktā vietā un iekštelpās nav atļauts ne fotografēt, ne filmēt. "Šī ir vieta tikai lūgšanai," atgādinās ikviens ticībai piederīgais.
