Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pakalniem laika gaitā vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Viršu kalns, Sietiņkalns, Saules kalns, Mīlestības kalns, Krēgera kalns, Ķentes kalns, Sērķīšu un Bākas kalns – tie ir tikai daži no nosaukumiem. Šķiet, ka visatpazīstamākais tomēr būs Ogres Zilo kalnu nosaukums.
Ogres Zilie kalni ir osu grēdas centrālā un reljefā visizteiktākā daļa.
Par Zilo kalnu izcelsmi kāda teika stāsta par velnu, kurš nesis uz Rīgu smilšu maisu, bet ceļā piekusis un atgūlies purvainā vietā atpūsties. Bērni, gribēdami velnu izmuļķot, izplēsuši smilšu maisam caurumu. Velns atmodies un, nekā nemanīdams, cēlis maisu plecos un gājis tālāk. Tā smiltis pamazām izbirušas un izveidojušās osu grēdas – Zilie kalni.
Citas teikas stāsta par lielo cilvēku vai milzi, kas no smiltīm uzbēris sev ceļu, lai, pāri purvam staigājot uz Rīgu pēc sāls, nebūtu jāmērcē kājas. Tā kā ceļš bijis garš, atpūtas brīžos milzis mēdzis kūpināt pīpi, no kā cēlusies zila dūmaka. Tā radies nosaukums Ogres Zilie kalni.
Jāpiemin, ka reiz Ogres Zilajos kalnos bijis patvēruma pilskalns, kurā cilvēki nedzīvoja pastāvīgi, bet patvērās tikai briesmu gadījumos.
Nocietinājumi bijuši vāji veidoti, no vienas puses pilskalna virsma jeb plakums bijis atdalīts ar grāvi un valni, bet pretējā pusē pilskalna mala bijusi nostāvināta. Abas pārējās pilskalna nogāzes jau no dabas ir bijušas visai stāvas un augstas, un to papildu nocietināšana nav bijusi nepieciešama. Nekādi senāki atradumi nav iegūti, un pilskalna iedzīvotāju etnisko piederību nav izdevies noskaidrot.
Interesanti, ka jau kopš 19. gadsimta beigām Ogres iedzīvotājiem un vasarniekiem Zilo kalnu teritorija bija populāra aktivitāšu un atpūtas vieta, bet vēlāk, 20. gadsimta 20.–30. gados, īpaši slēpošana kā atpūta brīvā dabā un sporta sacensību veids Latvijā kļuva ļoti populāra.
Ar saukli "Dzimtene ziemā aicina ciemā" simtiem rīdzinieku brīvdienās devās ne tikai uz tuvējo Mežaparku, Šmerli vai Biķerniekiem, bet arī uz tālākām slēpošanas vietām, tostarp Ogri, jo uz Ogri atvizināja regulārie slēpotāju vilcieni – tie nedēļu nogalēs uz Ogri atveda ap 600–800 slēpotājus.
Ogre bija izslavināta kā slēpošanas paradīze, priedēm apaugušajos pakalnos un pauguros bija iekārtotas ērtas stigas slēpošanai. Zilajos kalnos varēja patīkami izslēpoties arī vējainā laikā, jo meži aizsargāja no asajiem vējiem.
Līdztekus slēpošanai arvien lielāku piekrišanu 1930. gados ieguva lēkšana no tramplīniem. Latvijā augstākais tramplīns atradās Siguldā, bet vidēja un neliela augstuma lēktuves bija uzceltas vairākās Latvijas pilsētās, arī Ogres Zilajos kalnos. Ogres tramplīnu atklāja 1934. gada janvārī, no tā varēja sasniegt līdz 25 metrus tālus lēcienus.
Pēc Otrā pasaules kara lēktuvi Zilajos kalnos vairs neatjaunoja, taču slēpošanas tradīcija Ogrē ir saglabājusies. Slēpot un citādi aktīvi atpūsties gribētāji uz Ogres Zilajiem kalniem ierodas gan ziemā, gan vasarā.
1959. gadā Zilo kalnu rietumu daļā sākās grants ieguve. Pēc grants ieguves pārtraukšanas 2003. gadā karjera vieta 20 hektāru platībā pakāpeniski aizpildījās ar pazemes ūdeņiem un šeit izveidojās Dubkalnu ūdenskrātuve, kas gan vasarās, gan ziemās vilina peldēt gribētājus.
Kopš 2004. gada dabas parks "Ogres Zilie kalni" ir īpaši aizsargājama dabas teritorija 312 hektāru platībā, kur meža takas aizved līdz Viršu kalna 30 metru augstajam skatu tornim, kurā uzkāpjot, var saskatīt Rīgas aprises un Zaķusalas TV torni.
