Vai zini?

Vai zini, kas varētu būt kopīgs diriģēšanai un biznesa augstskolai?

Vai zini?

Vai zini, kurš no latviešiem ir saticies ar humānistu, domātāju, mūziķi Albertu Šveiceru?

Vai zini, ka pavārgrāmatās cukurs bija ieteikts kā veselības kopšanas līdzeklis?

Vai zini, ka pavārgrāmatās cukurs bija ieteikts kā veselības kopšanas līdzeklis?

Attieksme pret ēdienu laika gaitā mainās, un tas labi redzams pavārgrāmatās. Vienā laikā pavārgrāmatas stāsta, kā demonstrēt pārticību, – rīkojot greznus banketus, kuros cepeši rotāti ar spalvām vai kūkas – ar zeltu. Citā laikā bijis svarīgi izdzīvot ar minimāliem resursiem un ietaupīt, tāpēc pavārgrāmatās doti padomi, kā pagatavot kotletes bez gaļas vai sviestmaizes bez sviesta. Pavārgrāmatās iekļautās receptes atspoguļo sava laika domāšanu, vajadzības un intereses, kas vēstures gaitā var izskatīties pretrunīgas.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Viens no piemēriem ir tā sauktās propagandas pavārgrāmatas, kas Latvijā tiek izdotas starpkaru periodā – saskaņā ar valsts politiku atbalstīt vietējos ražotājus un ierobežot importu. Bieži propagandas vēstījumi manipulē ar informāciju par kādu produktu labvēlīgu vai postošu ietekmi uz cilvēka veselību. Piemēram,

20. gadu reklāma, kas mudina vairāk lietot pienu, izmanto bērna tēlu un šādu tekstu: "Sveiks un vesels esmu es, jo es dzeru Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības ražojamo ilgpasterizēto pilnpienu, bet, kas to nedara, tas nīkst, guļ gultā slims un dzer zāles, mātei raudot, tēvam skumstot."

Šī ir tipiska propagandas stratēģija, kas izmanto pretnostatījumu. Tāpat pavārgrāmatās vietējie produkti tiek aprakstīti kā īpaši vērtīgi, bet importa garšvielas sauktas par kaitīgām, ievestā tēja un kafija – par narkotiskām vielām vai indēm.

Starpkaru periodā vietējo produktu propaganda aizsākta, lai aizstāvētu valsts ekonomiskās intereses. To finansēja no valsts budžeta un izplatīja valsts institūcijas: Finanšu ministrija, Zemkopības ministrija, Latvijas Lauksaimniecības kamera u.c. Lai palielinātu vietējo produktu patēriņu, bija jāmaina patērētāju domāšana. Ja agrāk importētie produkti tika uzskatīti par vērtīgākiem un prestižākiem, 30. gados propagandas uzdevums bija pārliecināt par pretējo. Apelēja gan pie patriotisma jūtām, gan pie rūpēm par veselību.

1935. gadā notika nepieredzēti plaša cukura patērēšanas propaganda. Tika noturētas turpat 700 sanāksmes ar priekšlasījumiem dažādās Latvijas vietās. Skrejlapas un apkārtrakstus pagasta valde izplatīja tieši iedzīvotāju mājās.

Rīgā visos kinoteātros demonstrēja cukura propagandas hroniku, izvietoja sludinājumus laikrakstos un žurnālos. Cukura propagandas nedēļas atklāšanā finanšu ministrs Ludvigs Ēķis esot novēlējis "bērt katrā glāzē trīs karotītes cukura, lai no katras fabrikas iznāktu vismaz pa vienai karotītei". Šo teicienu atceras vēl šodien.

Tolaik Latvijā darbojās trīs cukurfabrikas: Jelgavā, Liepājā un Jēkabpilī. Cukura rūpniecība bija valsts monopols. Propagandas galvenais nolūks bija palielināt vietējā cukura patēriņu; cukuru eksportēt nevarēja, jo tas bija apmēram sešas reizes dārgāks nekā Eiropas tirgos. Tā kā ar patriotisku pamudinājumu atbalstīt vietējos ražotājus bija par maz, tika izdota brošūra par cukura labvēlīgo ietekmi uz veselību. Izdevumā ar nosaukumu "Cukurs, tautas masu patēriņa un veselības kopšanas līdzeklis" Kaucmindes mājturības semināra direktore Olga Stakle-Kulitāne raksta: "[..] ja mēs patērētu vairāk cukura, iegūtu mūsu tautsaimniecība un mūsu uzturs būtu lētāks un veselīgāks". Izdevuma ievads pamato cukura lietošanas nepieciešamību. Recepšu sadaļā pamatā izmantoti vietējie produkti – piens, augļi un labības produkti. Ēdieni ir vienkārši un ikdienišķi, galvenokārt ķīseļi, sacepumi, saldās zupas un biezputras, bet maz pieminētas kūkas un cepumi. Cukura propagandas ietekmē 30. gados tiek izdotas vairākas pavārgrāmatas, kas veltītas tikai saldo ēdienu receptēm, un saldie ēdieni tiek uzskatīti ne vairs par svētku, bet arī ikdienas maltītes sastāvdaļu.

Lai arī cukura propagandas kampaņa palika bez sekām un cukura patēriņa apjoms faktiski nemainījās, tomēr kopumā propagandas pavārgrāmatas ietekmēja ēdienu daudzveidību.

Domājams, ka, tieši pateicoties cukura popularizēšanai, par neatņemamu Latvijas virtuves sastāvdaļu kļuva saldie ēdieni, ko zinām vēl šodien: ķīseļi, krēmi, želejas, uzputeņi un, protams, debesmanna un buberts.

Propagandas pavārgrāmatas runā par cukuru kā par veselīgu produktu, tāpēc ka tās pārstāv noteiktas intereses. Salīdzinot pavārgrāmatas vēsturiskā griezumā, var pamanīt, ka noteiktā laikā atsevišķi ēdieni tiek daudzināti un izcelti, kamēr citi – nopulgoti un kritizēti, tomēr tas ne vienmēr ir saistīts ar ēdienu vai produktu objektīvajām īpašībām, bet drīzāk – ar autora nolūku.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti