Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Labākam priekšstatam sāksim ar nelielu atkāpi. Cilvēce savā attīstības gaitā izmantojusi dažādus maksāšanas līdzekļus, piemēram, gliemežvākus, ādas, metāla stienīšus. Ar laiku to vietu ieņēma monētas – dažādos izpildījuma veidos, un par galveno to gatavošanas materiālu kļuva sudrabs.
Latvijas teritorijā senākās atrastās ir romiešu monētas, kuras datējamas ar 1.–4. gadsimtu. Tad līdz 8. gadsimta beigām ir bezmonētu periods.
Ar 9. gadsimtu skandināvu tirdzniecisko aktivitāšu rezultātā apgrozībā parādās Austrumu sudraba monētas – arābu dirhēmi. Agrākās ar Gotlandes starpniecību vispirms nonāca Kursā, nedaudz vēlāk tās pie mums nonāca arī pa Daugavu. 10. gadsimta beigās monētu skaitu papildina Rietumu sudraba monētas – denāri, galvenokārt vācu. Šajā laikā sastopamas arī Bizantijas impērijas sudraba monētas – miliarisiji. Šo sudraba naudu svēra, jo, kaut arī monētas rotāja dažādas zīmes un attēli, tie neapzīmēja to vērtību. Pastāvēja vairāk vai mazāk vienota svara sistēmas vērtība. Svēršanu veica ar svariņiem, arī bezmēnu.
Mūsu rīcībā nav tiešu liecību, kur meklējami svariņu lietošanas pirmsākumi Latvijas teritorijā, bet viena no iespējamām lokalizācijām ir Daugavas lejtece. Pirmie svariņi sudraba svēršanai tikuši importēti no Austrumiem. Nav šaubu, ka pēc šādiem pirmparaugiem sākta arī svariņu vietēja darināšana.
Salīdzinot ar svariņu ieviešanos Skandināvijā 9. gadsimta beigās, Latvijas teritorijā tā ir aizkavējusies un pirmsākumi datējami ar 10. gadsimta otro pusi. Pastāv lokālās atšķirības. Piemēram, Daugavas lībiešu svariņi izceļas ar kausiņu lielāku diametru, savukārt zemgaļu svariņiem raksturīgs bagātīgs ornaments utt.
Svariņi sastāv no diviem bronzas kausiņiem, svariņu pleciem un līdzsvara rādītāja. Minētās bļodiņas, kas parasti ir 6–7 cm diametrā un līdz 2 cm dziļas, ar aukliņas vai bronzas važiņas palīdzību ir piestiprinātas plecu galos. Savukārt plecu vidū atrodas līdzsvara rādītājs. Svariņiem bija bronzas vai cita materiāla futrālis, kurā tos ievietoja salocītā veidā. Tas bija nepieciešams, lai pasargātu šo darbarīku no bojājumiem, tirgotājam pārvietojoties no vienas vietas uz citu. Svariņus šādā veidā bija ērtāk arī glabāt.
Atsvariņus darināja no bronzas vai dzelzs ar bronzas apvalku. Uz atsvariņu galiem atrodas saulītes vai punkti, kas norāda uz svaru. Tie piemēroti pastāvošajām vairākām svaru sistēmām. Par atsvariņiem reizēm varēja kalpot arī citi sīki priekšmeti vai to fragmenti, piemēram, pakavsaktu magoņpogaļas.
Tāpat joprojām tika lietoti naudas sudraba stienīši. Tādus no ievesta sudraba darināja arī uz vietas. Šie stienīši svēra ap 100 g, un tos dēvēja par ozeriņiem.
11. gadsimtā sastopami arī uz vietas darināti monētu atdarinājumi: atrasti ap 20 dirhēmu un 50 denāru eksemplāri. Šie atradumi koncentrējas Daugavas lejtecē. Pilnīgi iespējams, ka atdarinājumi ražoti reģiona nozīmīgākajā amatniecības un tirdzniecības centrā Daugmalē.
Jāatzīmē, ka dirhēmi izgatavoti dažādās tehnikās un materiālos, kamēr denāri – no vara un apsudraboti. Visai nosacīti varam te saskatīt savas naudas kalšanas pirmsākumus, varbūt gadījumus kādu apkrāpt, bet, tā kā daudziem no šiem atdarinājumiem ir cilpiņas piekāršanai, tie pamatā lietoti kā piekariņi rotās.
Ja dodamies uz tirgu un vēlamies pirkt ieročus, ar ko mums jārēķinās? Dzelzs zobens maksās ap 125 g sudraba, dzelzs šķēps – 50 g, dzelzs cirvis – 50 g, dzelzs nazis – 3 g.
Kā zobena, tā naža vērtību palielina apkalumiem rotāta maksts. Nereti tā var būt pat ievērojami dārgāka par pašu ieroci. Nobeigumā aprēķināsim, cik mums vajag monētu. Lietosim dirhēmus, jo tiem, atšķirībā no denāriem, ir ievērots svars – ap 3 gramiem. Zobens – 41,5, šķēps – 16,5, cirvis – 16,5, nazis – 1.
