«Vagoni dodas ceļā. Visi aplaudē». Pirms 75 gadiem Daugavpilī sāka kursēt tramvajs

Pirms trim gadsimta ceturtdaļām – 1946. gada novembrī – tika svinīgi atklāta pirmā tramvaja līnija Daugavpilī. Bija beigusies “tautas būve”, kas ilga 123 dienas un kurā piedalījās 23 tūkstoši cilvēku, nostrādājot 37 tūkstošus darba dienu.

Par līnijas būvi LSM.lv jau rakstīja. Tomēr viss sākās nevis 1946. gadā, bet daudz agrāk. XIX gadsimta beigās Dvinskas pilsētas valde sāka sarunas par tramvaja sliežu ceļu būvi – Vitebskā, toreizējā guberņas centrā, tramvajs parādījās jau 1898. gadā ar Beļģijas akciju sabiedrības palīdzību. Tomēr līdzekļu trūkums, bet pēc tam Pirmais pasaules karš aizkavēja šī jautājuma risināšanu.

Par tramvaju atkal nopietni sāka spriest tikai 1946. gadā, un sliežu ceļi tika ātri uzbūvēti.

“Pirmie tramvaja vagoni, kas Daugavpilij tika izremontēti Rīgas satiksmes un transporta trestā, ieradās pilsētā 1946. gada 18. oktobrī. Pavisam to bija desmit – pieci motorvagoni un pieci piekabināmie vagoni. Motorvagonu jauda bija maza, tikai 24 kilovati, tiem bija divi motori ar 12 kilovatu jaudu katram. Stikli bija tikai vagonu priekšgalā, lai vējš nepūstu sejā vadītājam. 1946. gada 4. novembrī mūsu pilsētā sākās tramvaja satiksmes izmēģināšana,” Rus.lsm.lv pastāstīja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja vēstures nodaļas galvenā speciāliste Ineta Janovska.

Oficiālā atklāšana notika 5. novembrī. Vietējā avīze “Latgaļskaja pravda” (“Латгальская правда”), kas “tautas būves” gaitai sekoja no paša sākuma, 7. novembrī par to rakstīja tā:

“Pie tramvaju depo baltās ēkas ar sarkaniem karogiem, transparentiem un partijas un valdības vadītāju portretiem sapulcējās pilsētas darbaļaudis. Vairāk nekā trīs tūkstoši sapulcējušos gaidīja brīdi, kad baltā lente, kas bija novilkta pie depo platajiem vārtiem, tiks pārgriezta un tramvaja vagoni – rīdzinieku dāvana – laidenā gaitā sāks braukt pa sliedēm. Spēlē orķestris. Ieradušies PSRS Augstākās padomes deputāts biedrs Ļebedevs, partijas pilsētas komitejas sekretārs biedrs Feoktistovs, pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs biedrs Sinčenko, pilsētas uzņēmumu un iestāžu pārstāvji. Pateicies būves dalībniekiem par izcilu darbu, biedrs Ļebedevs pārgrieza lenti. Atskanēja valsts himnas diženās skaņas. Cits pēc cita saka braukt ārā tramvaji. Jaunietes – tramvaja darbinieces – piedāvā biedram Ļebedevam pirmo biļeti ar numuru 000001. Pēc tam visi sasēžas vagonos. Zvans – tas ir atiešanas signāls. Vagoni dodas ceļā. Visi aplaudē.”

Pirmais reiss bija pa maršrutu Maizes iela–5. augusta (tagad – Vienības) iela–Sarkanarmijas (tagad – 18. novembra) iela  Liepājas iela, kur atradās tramvaju depo un strupceļa atzars.

“Pēc patosa pilnās atklāšanas tālāk viss gāja ne visai gludi. “Tautas būvē” tapušie tramvaja ceļi ne vienmēr atbilda tehniskajām prasībām, vagoni bieži noskrēja no sliedēm, personālam, tostarp arī vadītājiem, nebija pietiekamas pieredzes. Ritošais sastāvs nereti izgāja no ierindas, tramvaji ilgi stāvēja depo. Ja sabojājās dzinējs, bija jāgaida speciālisti no Rīgas. Gadījās, ka līnijā nekursēja neviens vagons. Tomēr pakāpeniski viss iegāja īstajās sliedēs. Sākumā tramvaji dienā pārvadāja vidēji četrus ar pusi tūkstošus pasažieru,” piebilda Ineta Janovska.

1947. gada novembrī tika atklāta jauna līnija – no Sarkanarmijas (18. novembra) ielas pa Aglonas un Andreja Pumpura ielām līdz Vecajai Forštatei, kur tika būvēta maizes ceptuve. 1947. gada decembrī tika uzbūvēts tramvaja ceļš, kas savienoja cietoksni ar tirgu.

60. gadu beigās tika nodota ekspluatācijā vēl viena līnija – pa Sarkanarmijas (18. novembra) ielu līdz Brāļu kapiem; tālāk to pagarināja līdz Stropu ezeram. 1962. gada 16. novembrī sāka darboties līnija līdz ķīmiskās šķiedras rūpnīcai, un līdz ar to bija pabeigta galveno tramvaja maršrutu izveide. 1977. gadā tika uzbūvēts tramvaja sliežu loks cietoksnī. Parādījās maršruts Stropi–Cietoksnis.

2014. gada 1. janvārī tramvaju uzņēmums tika apvienots ar autobusu parku, izveidojot pašvaldības uzņēmumu “Daugavpils satiksme”.

“Pašlaik Daugavpilī ir trīs līnijas. “Baltā”: Ķīmija (Butļerova iela)–Dzelzceļa stacija; “dzeltenā”: Ķīmija (Butļerova iela)–Vecā Forštate (maizes kombināts); “zaļā”: Stropi–Cietoksnis. Pavisam drīz būs ceturtā – no maizes kombināta līdz dzelzceļa stacijai, mums jau ir gatava visa dokumentācija, bet pašreizējā “kovida” situācija lietas piebremzējusi.

Uzņēmumā strādā 560 cilvēku, no viņiem vairāk nekā 200 ir “tramvajnieki”. Parkā ir 36 vagoni.

Teikšu godīgi – tramvaja kustības 75. gadadienu mēs neplānojām īpaši svinēt. Par godu šim datumam izkrāsojām vienu tramvaju un vienu autobusu, un viss. Varbūt, kad beigsies “lokdauns”, apbalvosim ar goda rakstiem uzņēmuma labākos darbiniekus. Precīzi pagaidām nepateikšu, man galva pilna ar citām lietām – 140 cilvēki slimo, bet jānodrošina daudzmaz normāls sabiedriskā transporta darbs,” Rus.lsm.lv pastāstīja “Daugavpils satiksmes” vadītājs Sergejs Blagoveščenskis.

Atliek vien piebilst, ka Daugavpils tramvajs jau sen kļuvis par vienu no pilsētas simboliem, to fotografē gandrīz visi tūristi. Tramvaju satiksme Latvijā vēl ir tikai Rīgā un Liepājā (tur tā ir vissenākā Baltijā).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt