Augstāk par zemi

Pētnieki anomijas jēdzienu izmanto kā lēcu problēmsituāciju iemeslu saskatīšanai

Burtu Burvis

Oksa Polloka. Pēdēja cerība (Anna Plišota un Sandrīne Volfa)

Vācbaltieša Herberta fon Blankenhāgena atmiņas "Pasaules vēstures malā"

Vācbaltu skatpunkts uz 20. gadsimta sākumu: Herberta fon Blankenhāgena memuāri «Pasaules vēstures malā»

Nesen latviski iznākuši Herberta fon Blankenhāgena memuāri “Pasaules vēstures malā”.  Autors ir viena no pēdējām atvasēm dzimtā, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka Allažu ķimeļa ražošanu. Šie memuāri ir Herberta fon Blankenhāgena atmiņu trešā daļa, kas aptver laika posmu no 1913. līdz 1923. gadam: studijas Tērbatā, Pirmais pasaules karš, dalība 1919. gada Latvijas Brīvības cīņās landesvēra sastāvā. Pagājuši simt gadi kopš šiem notikumiem, taču šī ir viena no pirmajām reizēm, kad esam gatavi šos Latvijas vēstures notikumus uzklausīt no vācbaltu skatu punkta.

Marika Celma kopā ar vīru Arti pirms desmit gadiem nopirka Akenstakas muižas kādreizējās dzirnavas, ieinteresējās par muižas vēsturi un atrada arī šīs dzimtas vienas no pēdējām Latvijā dzīvojušajām atvasēm, Herberta fon Blankenhāgena atmiņas, kas tobrīd bija iznākušas vāciski. Akenstakas muižā Herberts fon Blankenhāgens pavadīja bērnību. Atmiņu grāmatas “Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes” autors pasaulē nācis 1892. gada 4. janvārī kā ceturtais bērns Allažu muižas īpašnieka vecākā dēla Ernsta Johana Gotlība fon Blankenhāgena  un baroneses Agneses Elisas Šarlotes fon Volfas ģimenē.

Vecās Vidzemes, kā viņš to dēvē savās atmiņās, dabas apraksti ir mīlestības pilni, tie cildina skaistos mežus, medību tradīcijas, gadsimtos iedibinātās muižniecības tradīcijas.

Taču autora paaudze bija arī tā, kura pieredzēja vēstures griežus, kas Baltijas muižniecībai nesa mērķtiecīgu muižas dzīves iznīcināšanu, naidīgu attieksmi pret baltiešiem, līdz repatriācijai 1939. gadā “uz neatgriešanos!”. 

Nesen latviski iznākusī grāmata ir Herberta fon Blankenhāgena atmiņu trešā daļa. Tā sākas ar brīdi, kad viņš dodas studēt uz Tērbatu, un turpinās ar atmiņām par Pirmā pasaules kara notikumiem – 1919. gadā Herberts fon Blankenhāgens kā landesvēra karavīrs piedalās arī Latvijas Brīvības cīņās.

Tagad Akenstaka  ir rosīga vieta, un šīs rosības vaininiece ir Marika Celma. Tā kārtīgi pieķerties Akenstakas muižas vēsturei Marikai Celmai sanācis brīdī, kad dzīvē bijis lūzums, viņa zaudējusi darbu. Viņa to uztvērusi  kā iespēju – šai gadījumā nekurienē un ceļamalā, par kādu caurbraucot mašīnā ir kārdinājums nosaukt Akenstaku, saskatīt vietu.

Tas, ar ko Marika Celma ar vīru un māsām sāka, – viņi izveidoja informācijas stendu. Un ne tikai stendu, bet arī akmeni, uz kura var izsaiņot pusdienu maizes, soliņu dzirnavām cauri tekošās Sudas upītes malā. Informācijas stendā apskatāmas atrastās fotogrāfijas un pat vēl senāka vēsture.

Tas viss atrodas uz privātas zemes, un no sākuma bijusi tāda kā nesaprašana no vietējo puses – vai tad tā arī ir tava zeme? Nē, tā ir rosība kopējas idejas vārdā, kas ļoti svarīgi –  izbeigt to domāšanu viensētās, un ieguvēji no tā ir visi –  Marika lūgusi atļauju kaimiņam izcirst krūmus, sakopt viņa zemi, apmaiņā pret iespēju padarīt to publiski pieejamu.

Tāds ir tulkotājas Indras Čeksteres un arī šī nodoma virzītājas Marikas Celmas stāsts par to, kā tapa Herberta fon Blankenhāgena atmiņu grāmatas "Pasaules vēstures malā" izdevums latviski.

Grāmatai priekšvārdu uzrakstījis vēstures doktors Gints Apals, iezīmējot vācbaltu klātbūtnes Latvijā pēdējo septiņu gadsimtu laikā plašāku kontekstu. Simboliski – tieši pēc simt gadiem mēs pirmo reizi esam gatavi latviski uzklausīt arī vācbaltu versiju par to, kas tad īsti notika 20. gadsimta sākumā.

Interesanti, ka atmiņas par veco Vidzemi Herberts fon Blankenhāgens nav rakstījis publicēšanai, abas iepriekšējās daļas – atmiņas par bērnību Akenstakas muižā un skolas gadiem Rīgā autors rakstījis kā dāvanu māsai, un tikai šī trešā atmiņu daļa tapusi jau mērķtiecīgāk, jau pēc došanās uz Vāciju, kā nodoms uzcelt pieminekli pagājušajam laikam.

Atmiņas iznākušas, pateicoties Ungurmuižas pēctecim, brīvkungam doktoram Akselam fon Kampenhauzenam. Priekšvārdā grāmatas sakārtotājs  vācu lasītājam cenšas izskaidrot, kas ir baltietis.

Lasīt Herberta fon Blankenhāgena atmiņas ir aizraujoši, jo viņa dzīve noritējusi paralēli un krustojoties notikumiem, ko izceļam, rakstot Latvijas vēsturi. Herberts fon Blankenhāgens studējis Tērbatā. Tērbata bija vieta, kur paralēli tika kaldinātas latviešu zinātnes aizmetņi, pašnoteikšanās idejas, bet arī vieta, kas vācbaltiem ilgstoši palīdzēja veidot savas sabiedrības kodolu, kā studentiem dzīvojot kopīgi īrētajos mitekļos; tur tika nostiprināts zināms goda kodekss, savstarpēja pazīšanās, kas arī Krievijas cara pārvaldītajā Vidzemē ilgstoši palīdzēja uzturēt vācbaltu muižniecības ietekmi.

Blankenhāgens sev uzdod šo jautājumu –

vai vēstures gaita būtu citādāka, ja vācbalti būtu veidojuši dialogu ar latviešiem? Vai varēja iztikt bez naida, bez vēstures traumas?

Par savu vērtīgāko atradumu Marika Celma uzskata trīs dažādos laikos zīmētas muižas kartes, kas palīdzējušas saprast muižas plānojumu, vērienu. Stāsti par aizgājušo godību aizrauj, te bijis tenisa korts, siltumnīca, līdz šai dienai saglabājusies muižas klēts ar sarkanu ķieģeļu arkām. Taču vēsturnieks Gints Apals palīdz saprast, ka muižu uzplaukums 20. gadsimta sākumā bija iespējams ļoti konkrētos vēsturiskos apstākļos, kad koncentrējās finanšu kapitāls, muižām izpārdodot piederošo zemi, par ko savukārt mūsu senčiem, zemniekiem, arī bija savs viedoklis, kas izpaudās kaut vai Piektā gada nemieros, kad Akenstakas kungu māja tika nodedzināta.

Un tomēr – Blankenhāgens savās atmiņās jautā – kāpēc 1920. gada agrārreforma neļāva saglabāt īpašniekiem muižu centrus, tīši iznīcināja to saimniecību? Akenstakas centrs tika iedalīts dzejniekam Kārlim Jēkabsonam, kuram paticis vērot mākoņus. 

Marika Celma apkaimē nav vienīgā vēstures entuziaste. Turpat blakus – Morē - atrodas Mores kauju muzejs. Indras Čeksteres iztulkotā grāmata tiek lasīta arī Latvijas Brīvības kauju pētnieku vidē, šogad šiem notikumiem apritēs simtgade.

Pēc Brīvības cīņām apbalvojumus, zemi varēja saņemt ikviens, kas tajās piedalījās, izņemot landesvēra karavīrus, grāmatas ievadā rezumē Gints Apals. Kad 1939. gadā Latviju pameta 50 000 vācbaltu, to noteica ne tikai Rībentropa–Molotova pakts, bet arī latviešu naidīgā attieksme, nodarītā netaisnība.

Arī Herberts fon Blankenhāgens dodas prom šai repatriācijas vilnī, tiek nomitināts Polijā. Iesaukts vērmahta spēkos, ievainots, vēlāk strādājis kā tulks un krievu valodas skolotājs Hāgenovas ģimnāzijā. Miris 1985. gadā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti