Ceļš uz Cēsīm
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Pirmais solis ceļā uz Cēsu kaujām tika sperts 1919. gada 16. aprīlī, kad Liepājā notika pret Kārļa Ulmaņa vadīto valdību vērsts apvērsums. Apvērsuma likvidēšanu aizkavēja Latvijas pastāvēšanai eksistenciāli svarīgā cīņa pret komunistiem.
Tās aizsegā pučisti radīja marionešu valdību ar avantūristisko latviešu mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā.
Rīgas atbrīvošanai 22. maijā sekoja nevis komunistu vajāšana, bet gan karagājiens pret igauņiem un Ulmanim lojālajām latviešu karaspēka daļām Ziemeļvidzemē. Faktiski Golcs un Niedra paglāba komunistus no pilnīgas sagrāves un nolēma Latgali vēl veselus sešus mēnešus ilgai komunistu valdīšanai. Golcam Vācijas stratēģiskie mērķi (iespējamā kara atjaunošanās ar Lielbritāniju) Versaļas miera līguma noslēgšanas priekšvakarā šķita svarīgāki nekā Latvijas atbrīvošana no komunistiem.
Gatavošanās izšķirošajām kaujām
6. jūnija Landesvēra vienības ieņēma Cēsis. Sekoja neveiksmīgs igauņu pretuzbrukums un sarunas par uguns pārtraukšanu. Vācu puse aktīvi gatavojās uzbrukuma operāciju turpināšanai, pārvietojot aizmugures iestādes un apgādes bāzi uz Cēsīm, koncentrējot Vācijā savervēto algotņu vienības (Dzelzsdivīzija un t.s. "brīvkorpusi") un pat izveidojot kājnieku rotu gūstekņu apsargāšanai uzbrukuma priekšvakarā.
Landesvēra komandieris Vācijas armijas majors Alfrēds Flečers atkārtoti vērsās ar ultimātu pie igauņiem ar prasību pamest Latvijas teritoriju (tātad pārtraukt arī cīņu pret komunistiem). Ultimāta termiņš beidzās 18. jūnija vakarā. Nesaņemot latviešu un igauņu atbildi uz ultimātu, 19. jūnijā atsākās karadarbība.
Uzbrukuma plāns
Uzbrukuma plānu izstrādāja Vācijas armijas 6. rezerves korpusa virsnieki kopā ar majoru Flečeru un Landesvēra štābu. 16. jūnijā ģenerālis Golcs personīgi ieradās Rīgā, lai apstiprinātu plānu. Starp citu, plānošanā piedalījās arī Heincs Guderians, viens no slavenākajiem Trešā reiha ģenerāļiem 2. pasaules karā. Ofensīvas plāns paredzēja uzbrukumu ar trim grupām Limbažu, Straupes–Valmieras un Cēsu–Valmieras virzienā.
Kā pirmā Limbažu virzienā devās Blankenburga komandētā Dzelzsdivīzijas kolonna, kurai vajadzēja piesegt uzbrukuma kreiso flangu. Nākamajā dienā, 20. jūnijā, uzbrukumā pārgāja majora Ēvalda fon Kleista (2. pasaules karā Trešā reiha ģenerālfeldmaršals) kolonna (tā arī sastāvēja no Dzelzsdivīzijas vienībā) Straupes virzienā. Visbeidzot, 21. jūnijā uzbrukumā devās Landesvēra spēki no Cēsu rajona.
"Landesvēra Poltava"
No Cēsu namsaimnieka Pētera Dzirkaļa dienasgrāmatas:
Plkst. ½ 7 rītā Cēsīs no Valmieras puses ienāk latvieši un igauņi. Uz balta zirga pilnos aulēkšos iejāj Ziemeļlatvijas 2., tā saucamā “dzeltenā eskadrona” komandieris rotmistrs O. Goldfelds ar monokli acī un revolveri rokā. Viņš galopā izjādelēja visu pilsētu un iedzīvotāji viņu priecīgi apsveica. Vajadzēja redzēt sajūsmu, kāda bij Cēsu pilsoņos par uzvaru. Visi gavilē un saskūpstās. (..) Ar dziesmām un mūziku ienāca pulkveža-leitnanta Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks, kas apmetās Cēsīs pa nakti. Nāk brālīši igauņi. Daudziem karavīriem vaiņagi kaklos, jo šodien ir Jāņu vakars. Ziedi sasprausti šauteņu stobros, karavīru sejas smaidošas, lai gan paši gurdeni, putekļiem klāti. Dzied bez mitēšanās mūsu kareivji. (..) Nu atkal mēs ticam latviešu un igauņu vienotai uzvarai.
Vācu uzbrukuma plāns gar abiem Gaujas krastiem izgāzās. Jau 20. jūnijā Blankenburga kolonna tika pilnībā sakauta pie Limbažiem. 20.–21. jūnijā Kleista kolonna iestrēga pie Straupes, kur vāciešiem neizdevās pārvarēt igauņu 6. kājnieku pulka pretestību. Landesvēra uzbrukums sākotnēji attīstījās sekmīgi, tomēr latviešu 2. Cēsu kājnieku pulks izrādīja izmisīgu pretestību, faktiski izšķirot kaujas iznākumu.
Latvieši, raidot kaujās sakarniekus, telefonistus – faktiski katru, kurš bija spējīgs nest ieroci, – spēja glābt pulku no ielenkuma un iznīcināšanas.
Tas deva laiku igauņiem pārsviest rezerves un 22. jūnijā no trim pusēm uzbrukt vāciešiem. Landesvērs brīnumainā kārtā izglābās no pilnīgas iznīcināšanas, lai gan kaujās pie Skangaļu muižas, Stalbes un Startu kroga cieta ārkārtīgi smagus zaudējumus. Te gan jāpiezīmē, ka Landesvēra sastāvā vairāk nekā pusi veidoja Vācijas algotņi (Bādenes triecienbataljons, Petersdorfa nodaļa, Mihaela nodaļa u.c.), vācbaltiešu nebija vairāk par 1500–2000 vīriem. No viņiem 55 karavīri krita, pāris simti tika ievainoti vai sagūstīti.
Vācu algotņu daļās zaudējumi varēja būt pat lielāki. Vēlāk 22. jūnija kaujas ieguva apzīmējumu pat apzīmējumu "Landesvēra Poltava" – velkot paralēles ar Zviedrijas karaļa Kārļa XII izšķirošo kauju pret Krievijas caru Pēteri I pie Poltavas 1709. gadā, kas beidzās ar zviedru katastrofālu sakāvi. Naktī uz 23. jūniju vācieši pameta Cēsis un steidzīgi atkāpās Rīgas virzienā.
Uzvaras diena
1919. gada 23. jūnijā Cēsīs ienāca latviešu un igauņu karaspēks. Igauņu spēku komandieris izsūtīja telegrammas ar aicinājumu Igaunijas lielākajās pilsētās svinīgi atzīmēt šo vēsturisko uzvaru. 23. jūnijs kļuva par Igaunijas armijas vēsturē lielāko uzvaru. Arī Latvijā 20.–30. gados plaši atzīmēja uzvaru Cēsu kaujās, tiesa gan izvēloties to svinēt nevis 23., bet 22. jūnijā.
Materiāls LSM.lv publicēts 2019. gada 22. jūnijā.
