Daudzviet vērtīgie materiāli glabājas kastēs
Kā uzsvēra PBLA priekšsēde Kristīne Saulītis, tas esot tikai sākums, jo informāciju kartē papildinās, kamēr vien pasaulē dzīvos latvieši.
“Ņemot vērā, ka aptauju veicām gan latviešu, gan angļu valodās, izdevies uzrunāt arī to diasporas daļu, kurai latviešu valoda vairs nav tā spožākā, toties, iespējams, ir vērtīgas vēstures liecības. Vēl viens no aptaujas mērķiem bija saprast, kas tieši glabājas pie cilvēkiem - vai tās ir fotogrāfijas, grāmatas, vēstules, piemiņas lietas, arī apzināt, kādus laika periodus šīs vēstures liecības aptver un kādā situācijā arhīvi šobrīd ir, kur tie glabājas – vai tie ir kastēs, vai jau daļēji sistematizēti, iespējams, jau digitalizēti. Atklājām, ka diasporas organizācijām daļa arhīvu materiālu - fotogrāfijas, dokumenti, protokoli, mediju raksti, avīzes, izdrukas, dažādas piezīmes ir apkopoti, bet diemžēl tie atrodas kastēs. Privātpersonu arhīvi - grāmatas, vēstules, arī fotogrāfijas reizēm glabājas pagrabā vai bēniņos, ļoti dažādās vietās. Tieši tāpēc tagad, kad informāciju sākts apzināt, visi iesaistītie droši saka, ka tas ir tikai sākums, pirmais solis. Darbam turpinoties, noteikti būs jādomā, kā izvērtēt, kas patiešām ir vērtīgs un saglabājams, kas mazāk vērtīgs,” uzsvēra Kristīne Saulītis.
Nākamais, ko PBLA pārstāvji plāno darīt – veidot informatīvus seminārus ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, arhīviem un Latviešu muzeju pasaulē “LaPA”, kad, inventarizējot arhīvus, stāstīs un rādīs, kuras varētu būt vērtīgas, kuras mazāk vērtīgas lietas. Pēc tam sekos informācija, ko ar vērtīgajām lietām iesākt.
Igauņi arhīva materiālu apzināšanā ir krietni naskāki
Tam, ka šāda izglītošana ir absolūti nepieciešama, piekrīt Maira Bundža, kura rūpējas par arhīviem Amerikā. Līdz šim, kā Maira stāsta, lielākoties cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem pieder vērtīgi materiāli, tos sūta uz Latviju - uz arhīvu, muzeju “LaPA”, Rakstniecības un mūzikas muzeju vai Latvijas Nacionālo bibliotēku. Amerikā šobrīd pietrūkst vietu, kur latviešu arhīvus nodot apstrādei un sistematizēšanai.
Nedrīkst protams, aizmirst, ka ir pāris vietu Amerikā, kur glabājas latviešu arhīvi - daļa atrodas Hūvera arhīvā Kalifornijā, kas ir tāds kā kara un miera arhīvs, kur nonāk politiskie un latviešu diplomātu materiāli.
Mineapolē bāzētais Imigrācijas vēstures pētniecības centrs uzglabā ievērojamu, dažādu ASV ieceļojušo etnisko grupu, tajā skaitā trimdas latviešu literatūras, periodikas un dokumentu krājumus.
Pārējie vēstures materiāli glabājas, kur nu kurais, daļa ir sakārtota, daļa ne pārāk.
Maira Bundža stāstīja, ka igauņi arhīvu apzināšanā Amerikā un Kanādā esot krietnu soli priekšā latviešiem: “Igauņi ir bijuši daudz kārtīgāki par mums. Viņiem bija arhīvs Ņūdžersijā, uz kurieni visas igauņu organizācijas Amerikā sūtīja savus materiālus. Kad viņiem pietrūka vietas, materiālus nogādāja Imigrācijas un vēstures pētniecības centrā. Toronto dzīvo arhivāre, kura apbraukājusi visus igauņu centrus Kanādā un apmācījusi, kā kārtot arhīvus. Tagad ļoti gaidu apmācību programmu, jo dažādos latviešu centros vēršas cilvēki un prasa padomu, ko darīt ar mātes papīriem vai grāmatām. Savstarpēji cenšamies risināt jautājumus, sazinoties ar Latvijas pārstāvjiem. Divas reizes esam rīkojuši arhīvu konferences - viena bija 2012. gadā Mineapolē, otra - 2014. gadā Kongresa bibliotēkā Vašingtonā. Esam mēģinājuši mācīties, kā pareizi kārtot arhīvus.”
Savukārt arhīvu apzinātājiem Kanādā paveicies, ka latvietis Andris Ķesteris, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā prezidents, daudzus gadus strādājis Kanādas Nacionālajā arhīvā un, kā pats saka, allaž mēģinājis “iestumt” vietējos arhīvos informāciju par latviešiem. Tas nozīmē, ka viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri ar arhīviem strādā, tos apkopo, sistematizē. Ja viņiem ir iespēja arhīvus nogādāt mītnes zemes arhīvos, tad tie ir drošās rokās. Jo ikviena vēstures liecība vai relikvija ir arhīva cienīga, tāpēc svarīgi šīs vērtības apzināt, jo tas kopā veido mūsu vēsturi.
Vēsturi veido arī sīkumi
Ilga Vēvere, Daugavas Vanagu Adelaides nodaļas valdes priekšsēde rezumēja: “Vēsture veidojas no ikviena sīkumiņa. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri saka: “Ko tad nu es, ko tad mani notikumi, tas nav svarīgi.” Tad es viņiem saku, ka ikviens sīkumiņš ir svarīgs. Mums Austrālijā, Adelaidē ir Latviešu muzejs, kur ir uzkrātas daudzas labas lietas. Austrālijas latviešu sabiedrība, Austrālijas Daugavas Vanagu pārstāvji uz Latviju pērn nosūtīja kastes ar grāmatām - uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bibliotēkām, skolām. PBLA ideja par arhīvu apzināšanu un sakārtošanu ir ļoti labs risinājums.”
Kā norādīja Austrālijas pārstāve – tas, ka izveidota digitālā karte, ir labi, bet bez tālākās apmācības neiztikt.
Ilga Vēvere atzina, ka viņai pagaidām nav zināšanu, kā informāciju apstrādāt, bet vēl pamatīgāk jāstrādā pie izskaidrošanas darba, lai palīdzētu tautiešiem svešumā saprast, kāpēc jebkura lieta, fotogrāfija, vēstule vai grāmata var būt svarīga un nozīmīga.
Tāpēc pati svarīgākā ziņa, ko PBLA priekšsēde Kristīne Saulītis vēlas nodot diasporas sabiedrībai: lai nekas netiktu izmests ārā. Tad apmācīt par arhīviem atbildīgos, kā materiālus sistematizēt, un pēc tam varēs rīkoties tālāk, arī digitalizēt arhīvus. Svarīgi iesākto darbu turpināt.
