Pirmais pasaules karš un revolūcijas Krievijas impērijā deva tautām cerības iegūt patstāvību. Sāka dibināties pašpārvaldes organizācijas, arī Kijivā, kur 1917. gada martā izveidojās Ukrainas Centrālā Padome, kas sākotnēji iestājās par ukraiņu autonomiju Krievijas sastāvā. Uzreiz pēc boļševiku apvērsuma Petrogradā, 1918. gada janvārī Ukrainas Centrālā Padome proklamēja Ukrainas Tautas Republikas nodibināšanu un neatkarību no Padomju Krievijas. Taču pāris nedēļas vēlāk Sarkanā armija iebruka Ukrainā – un sākās politiski un militāri ļoti sarežģīts posms. Līdzīgi kā Latvijai, arī Ukrainas valsts idejai bija daudz pretinieku. Ukraiņi nenosargāja valstiskumu. Atšķirībā no Latvijas, kura sakāva lieliniekus un Bermonta armiju.
Pirmo reizi Ukraina savu moderno valstiskumu mēģināja iedibināt pēc Pirmā pasaules kara. 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi, bet 1920. gada 10. novembrī Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta. Mēģinājums izveidot savu valsti izrādījās nesekmīgs galvenokārt tādēļ, ka neviens no ietekmīgākajiem spēkiem, kuri cīnījās Krievijas pilsoņu karā, nebija gatavs atteikties no šīs Krievijai ļoti nozīmīgās teritorijas. Turklāt Krievzemes un Krievijas konflikts Ukrainas teritorijā ticis risināts jau kopš viduslaikiem, un arī Ukrainas militārā un politiskā vēsture 19.–20. gadsimtā bijusi raiba.
Tā nu pēc boļševiku uzvaras pilsoņkarā Ukraina nokļuva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā.
"Viņi pieteica neatkarīgo valsti, bet šis neatkarības karš viņiem izvērtās neveiksmīgi. Viņiem izpalika valsts 20 – 30 gados. Viņiem vienā brīdī bija jāsāk no nulles," izstāstīja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Tas brīdis pienāca tikai pēc 70 gadiem, kad sāka ļodzīties PSRS komunistu režīms, un daudzas republikas rāvās prom no Kremļa važām. 1990. gada 16. jūlijā Ukrainas Augstākā padome pieņēma deklarāciju par valsts suverenitāti. Tobrīd ukraiņi taustījās, ko un kā darīt – vēl nebija iekļauta stingra prasība pēc neatkarības.
"Ja mēs gribēsim, būs sava armija, sava valūta, pilsonība. Tās tādas frāzes," skaidroja vēsturnieks. "Katrai tautai, mums jau arī, vajadzēja tam noticēt, nonākt līdz tam 4. maijam, [līdz tam], ka mēs to spējam, varam un gribam.
Ukraiņiem tas process kavējās. Jo viņiem nebija vēsturiskās pieredzes, savas valsts tomēr nebija, nebija Satversmes.
Mēs 4. maijā uzreiz zinājām un pateicām, ka ejam uz 1920. gada Satversmi. Ukraiņiem nekā no tā nav."
Pagājušā gadsimta 80. gados, kad padomju impērija sāka ļodzīties, Baltijas valstu tautas kustības jau drīz uzņēma noteiktu kursu uz de iure pastāvošā valstiskuma faktisku atjaunošanu. Ukrainā, kur arī izveidojās sava tautas kustība jeb Ruhs, šis process bija gausāks un nenoteiktāks.
День незалежності України
Tā ukrainiski sauc valsts Neatkarības dienu, ko jau 31 gadu atzīmē, godinot Ukrainas PSR Augstākās padomes 1991. gada 24. augustā pieņemto Neatkarības deklarāciju, ar kuru tika proklamēta mūsdienu Ukrainas izveide.
Par neatkarību stingri iestājās ļaudis Rietumukrainā, kas starpkaru periodā bija atradusies ārpus Padomju Savienības – Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas sastāvā. Bet, jo tālāk uz valsts austrumiem, jo vairāk bija to, kuriem palikšana kopvalstī ar Krieviju šķita pareizāks ceļš. Tiesa, Padomju Savienības prestižu Ukrainas iedzīvotāju acīs pamatīgi iedragāja 1986. gada katastrofa Čornobiļas atomelektrostacijā uz ziemeļiem no Kijivas, arī atklātības politikas rezultātā uzzinātie fakti par baiso Golodomora traģēdiju – staļiniskā režīma mākslīgi izraisīto badu Ukrainā trīsdesmito gadu sākumā. Tomēr šķiet, ka izšķiroša nozīme bija tieši 1991. gada augusta puča mēģinājumam, pēc kura arī daļa Ukrainas kompartijas un saimnieciskās elites mainīja savu attieksmi pret iespējamo palikšanu Padomju Savienības sastāvā.
Tiek uzskatīts, ka visai nozīmīga loma bijusi Ukrainas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja un vēlākā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka nostājai, kas nosvērusies par labu Ukrainas neatkarībai.
Iniciatīvu pēc tam, kad no Maskavas 21. augustā pienāca ziņas par puča izgāšanos, gan uzņēmās Ruha pārstāvji.
Pēc Maskavas puča 1991. gada 24. augustā parlaments pieņēma Aktu par Ukrainas neatkarību. Naktī no 23. uz 24. augustu agrākie padomju disidenti Ļevko Lukjaņenko, Mihailo Horins un Vjačeslavs Černovils, kā arī jurists Serhijs Holovatijs un ekonomists Ivans Zajecs sastādīja "Ukrainas neatkarības pasludināšanas akta" tekstu. 1991. gada 24. augustā tobrīd vēl Ukrainas PSR Augstākā Padome ar 321 balsi par, 2 balsīm pret, sešiem deputātiem atturoties un 31 nepiedaloties balsošanā, pieņēma šo dokumentu. Bija tapusi jauna suverēna valsts – Ukraina. Tas bija jāapstiprina arī referendumā. 1991. gada 1. decembŗī tautas nobalsošanā par to, vai ukraiņi grib neatkarību, piedalījās 80 % balsstiesīgo. No tiem 90 % pateica – jā!
Pat Krimā, kur neatkarības piekritēju skaits bija jūtami mazāks nekā citur, vairāk nekā puse balsojušo jeb gandrīz 40% balsstiesīgo bija atbalstījuši Ukrainas neatkarību.
Referendumam tūdaļ sekoja Ukrainas neatkarības starptautiska atzīšana. Latvija bija Ukrainas neatkarību atzinušo valstu pirmajā desmitniekā, līdz ar Lietuvu to veicot 1991. gada 4. decembrī.
Bet tobrīd ukraiņiem nebija īsti skaidras vīzijas kādai jābūt neatkarīgajai Ukrainu un kurp virzīties. Saites ar Krieviju netika sarautas pilnīgi un galīgi. 1991. gada decembrī Ukraina, Baltkrievija un tolaik vēl demokrātiskā Krievija izveidoja Neatkarīgo valstu savienību. Savukārt Latvija jau no paša sākuma nelokāli pavēstīja, ka grib ES un NATO. Ukraiņi sasparojās pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, kad saprata, ka var pazaudēt valsti.
"Es teiktu, iespējams, ka ukraiņi tagad iet cauri tai stadijai ar šo karu, ko mēs gājām pirms vairāk nekā 100 gadiem. Mūsu neatkarības karu," sacīja Krūmiņš.
"Kad mums bija jāizcīna smagas cīņas. Dažāda veida. Ne jau visi mūs atbalstīja. Ārkārtīgi smagi politiski [tas, ka], pēc tam neatzīst. Tas pats, kas Ukrainai tagad [jāpiedzīvo]. It kā palīdz, it kā – nepalīdz."
Par valsts karogu apstiprināja zili dzelteno karogu, kas bija Ukrainas Tautas republikas karogs laikā no 1917. gada līdz 20-jam gadam. Padomju režīma gados tas bija aizliegts. Zilā krāsa simbolizē skaidras mierīgas debesis, bet dzeltenā – plašos labības laukus. Ukrainu uzskata par Eiropas maizes klēti.
