Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Krīzes neredzamais upuris - Grieķijas nākamā paaudze

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

ES fondu investīcijas Latvijas ekonomikā šogad mazākas. Tas skars arī būvniecības nozari

Turku gūstekņi Latvijā – spilgti, taču maz izzināti un piemirsti

19. gadsimts ir laiks, kad cariskā Krievija un Osmaņu impērija bieži karoja. 1877.gadā sākās pēdējais karš starp abām lielajām impērijām. Tas ilga divus gadus un ir zīmīgs ar to, ka tolaik Krievijas impērijā bija ieviesta vispārīgā karaklausība. Līdz ar to krievu-turku kara darbības zonā nokļuva arī ne viens vien latvietis. Bet vēlāk kā karagūstekņi simtiem turku nonāk Gaujas krastos.

Apvīti leģendām

Radio gids ir Tālis Pumpuriņš, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists, zinošākais turku gaitu pārzinātājs Vidzemē. Cēsīs vēl ir auksta, sniegota ziemas diena. Turku kapus vēl klāj sniega kārta un no citiem kapiem tie neatšķiras ne ar ko īpašu – arī te rindojas kapu kopiņas, apkārt aug veci koki, bet pa vidu piemineklis.

Noliecoties pie vienas no kapu kopiņām tuvāk un notraucot sniegu, var redzēt, ka uz tās ir pusmēness un zvaigzne – simboli, kas savulaik rotāja Osmaņu impērijas, bet šodien mūsdienu Turcijas karogu. „Jā, pusmēness ar zvaigzni, uz katras kopiņas. Ir zināmi karavīru vārdi, uzvārdi, bet uz kopiņām tas nav rakstīts. Šeit var redzēt arī pieminekli, ko pilsētas pašvaldība uzlika 1878.gadā,” klāsta Pumpuriņš.

Lai arī kapi atrodas uzkalniņā, plašā teritorijā un vairāk līdzinās memoriālam, ne visi cēsinieki par tiem dzirdējuši.

To izcelsme un turku dzīvošana Cēsīs apvīta daudzām leģendām un jautājumiem par to, kādi ceļi karavīrus – tik svešos un tālos - atveduši tieši līdz Cēsīm.

Lai to skaidrotu, Latvijas Radio dodas uz Kara muzeju pie vēsturnieka Jura Ciganova. Liecību par mūsu karavīru tā laika gaitām Kara muzejā ir gaužām maz – var aplūkot kādu Krievijas-Turcijas kara piemiņas medaļu un izpētīt tā laika Eiropas un Krievijas impērijas karti ar kauju vietām.

Lai arī 1877. gada krievu-turku karš norisinājās tālu aiz mūsdienu Latvijas robežām, latviešu militārajā vēsturē tas kļūst nozīmīgs.

Ciganovs stāsta, ka vispirms jau līdz ar obligāto militāro karaklausību šajā karā rūdījās pirmie latviešu virsnieki.

„Viens no pazīstamākajiem šī kara dalībniekiem ir eposa Lāčplēsis autors Andrejs Pumpurs, kas savā laikā sūtīja arī mūsu laikrakstiem aprakstus no šī kara darbības zonas,” atgādina Ciganovs. „Kā mūsdienās teiktu – „inlain” karš. Proti, pirmo reizi karš bija aprakstīts presē. Nav gan zināms, cik daudz no Latvijas teritorijas karojuši latvieši. Tāda informācija, iespējams, ir tikai Krievijas arhīvos,” norāda vēsturnieks.

Pieklājības dēļ iemanto simpātijas

Iespējams, Krievijas arhīvos atrastos arī ziņas, kā turku karagūstekņi nokļuva Cēsīs. Pašlaik vien zināms tas, ka 1877. gada septembrī pie Bulgārijas pilsētas Plevnas krievu armija sakāva slavenā turku ģenerāļa Osmana Pašā vadīto karaspēku. Krievu gūstā nokļuva ļoti daudz turku karotāju, un cara armija ar tiem nolēma izrīkoties novatoriski.

„Tā bija jauna prakse, kad pēc Plevnas kaujas krievu gūstā nokļuva krietns skaits turku karagūstekņu un tos pēc kvotām sadalīja pa dažādiem Krievijas nostūriem, un daži simti nonāca Cēsu apkārtnē, kur pavadīja kara gadus,” saka Ciganovs.

Turku karagūstekņi uz Cēsu un arī visas Latvijas dzīvi nekādu būtisku iespaidu tolaik neatstāja. Līdz ar to par viņiem nevienam nav bijusi īpaši liela interese, dokumentālas liecības nav saglabājušās. Vien dažādi nostāsti, ko zina stāstīt Tālis Pumpuriņš no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja.

„Sākumā turki Cēsīs dzīvoja uzraudzībā, bet jau pēc kāda laika, zinot, ka viņi ir tālu no savas dzimtenes, režīms kļuva brīvāks – varēja pārvietoties pa pilsētu, iet uz krogu, pirti. Pēc kāda laika daži devās atpakaļ uz dzimteni, bet citi Cēsīs bija labi iedzīvojušies,” saka Pumpuriņš.

Dažādas ainiņas par turku dzīvi vāciskajās Cēsīs savos pierakstos uzbūris Kārlis Dzirkalis. Lūk, fragments, no 30. gadu beigās rakstītā un pirms pieciem gadiem portāla sargs.lv publicētā materiāla:

„Turku gūstekņi bija tērpušies pelēki brūnos pusmēteļos, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkana filca feska ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā — raibi un sarkani lakati. Gūstekņi bija dažāda vecuma, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdas. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc drīz iemantoja vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Arī krievu kareivji ar viņiem labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko kliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens — „Salem-aleikum”.”

Tā savulaik atmiņās rakstīja Kārlis Dzirkalis, kurš bija arī turku kapu pieminekļa iniciators. Viņš ir pazīstams kā viens no skautu kustības organizatoriem un 1919. gadā kā skolniek, pats piedalījās Cēsu kaujās.

Latvijā vienīgās pēdas paliek kapi

Krievijas – Turcijas kara karagūstekņu kapi Cēsīs

1878. gada ziemā/pavasarī masveidā sāk slimot un mirst 19 infekcijas upuri.

 

1878. gada martā mirst Cēsu pilsētas ārsts Adolfs Vībeks (Wiebeck, 1837-1878), kurš ārstēja tīfa inficētos karagūstekņus un pats kļuva par epidēmijas upuri. Apglabāts Cēsu Vācu kapos.

 

1878. gada vasarā pašvaldība uzstāda 1m augstu granīta akmeni.

 

1879. gadā vairums gūstekņu atgriežas mājās, taču daļa paliek Cēsīs uz patstāvīgu dzīvi

 

Pirmā pasaules kara laikā kā Krievijai naidīgās valsts Turcijas pilsoņi tiek izsūtīti uz Iekškrieviju.

 

1936. gadā Cēsu kūrorta komitejas inspektors, arhitekts un sabiedriskais darbinieks Kārlis Dzirkalis (1902-1997) vēršas pie Turcijas diplomātiskajiem pārstāvjiem Latvijā un Cēsu pilsētas valdes, lai aktualizētu turku kapu labiekārtošanas nepieciešamību.

 

1937.gada septembrī notiek svinīga sakopto kapu atklāšana.

 

2004./2005. gadā notiek kapu rekonstrukcija – atjauno uzrakstu plāksnes, karogu mastus, kā arī pazudušos pusmēness un zvaigznes simbolus.

 

2008. gadā kapi iekļauti Eiropas kultūras mantojuma dienu „Neparastā mantojuma” pieminekļu sarakstā.

 

Informāciju apkopoja Tālis Pumpuriņš,

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists

 

Turku pagasta vēsture un leģenda

 

Teritorijas un zeme, kas ietilpa Jersikas valstī, pirmoreiz vēstures avotos minēta 1348. gadā.Līvānu pagasts vēsturiski bijis sadalīts 4 novados (Līvānu, Jaunās muižas, Rožupes, Jersikas), un šobrīd esošā Turku pagasta teritorija ietilpusi Jaunās muižas novadā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Latgalē 1920.-1937.g.sākās muižas zemju sadalīšana Latvijas brīvības cīnītājiem un Jaunās muižas zeme nonāca viņu īpašumos.  

 

Turku nosaukums varētu būt cēlies 18.gs., kad krievu-turku kara laikā šeit tikuši izmitināti turku karagūstekņi. Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvā un Baltkrievijas Nacionālajā vēsturises arhīvā glabājas dokumenti, kas apliecina, ka 1878. gadā Vitebskas guberņas Viļānu kara apgabala Kreicburgā (kādreizējā Krutpils) izveidota lazarete 727 turku karagūstekņiem. Vēstures pētnieki pieļauj, ka kāda daļa gūstekņu izmitināta Kreicburgas muižas pārvaldītajā apkārtnē, t.sk., arī tagadējos Turkos.

 

Avots: Līvānu novada domes mājas lapa

Dzirkaļa interesi par turkiem Pumpuriņš saista ar Dzirkaļa pietāti pret militāro vēsturi. Iespējams, pateicoties tieši viņam, turku piemiņa Cēsīs ir tik dzīva. „Pilsētu turki bija spiesti atstāt, sākoties Pirmajam pasaules karam, jo Cēsis pasludināja par piefrontes pilsētu, un turki jau atkal pārstāvēja pretinieka pusi,” par pārmaiņām turku dzīvē saka Pumpuriņš.

Vienīgās pēdas, kas palikušas pilsētā, ir jau iepriekš minētie turku karagūstekņu kapi. Tur apglabāti tie, kuri pirmo ziemu tā arī neizturēja. Nespēdami pierast pie ziemeļu klimata, turki drīz sāka slimot ar dažādam elpvadu un plaušu slimībām, vēlāk arī ar tīfu. Pumpuriņš stāsta, ka kapu vietu izvēlējās netālu no kazarmām, kur gūstekņi dzīvojuši. Tolaik šī vieta bija daudz nomaļāka nekā tagad, kad apkārt slejas privātmājas. "Ir 25 krievu-turku karagūstekņi. Sestais ir kāds kirgīzs, kas šeit pasaules kara laikā būvēja tranšejas un tad kā muhamedānis ir apglabāts šeit pie saviem ticības brāļiem," stāsta Pumpuriņš.

Viņš intervijas beigās vēl piemetina, ka, runājot par turku karagūstekņiem Cēsīs, nepelnīti ir aizmirsts pilsētas ārsts Ādolfs Vībeks. Viņš savulaik ārstējis slimos karagūstekņus, inficējās ar tīfu un pats kļuva par epidēmijas upuri. Arī pašaizliedzīgais ārsts ir apglabāts Cēsīs, tikai Vācu kapos.

Turki Turku pagastā

Bet ar turkiem saistītas leģendas ir ne tikai Cēsīs. Līvānu pusē atrodas Turku pagasts. Jau vairāk nekā 30 gadu to vada Aivars Smeceris, un pagasta neparastais nosaukums viņam licis arhīvos meklēt tā izcelsmi.

Sazvanīts pa tālruni, Smeceris uzreiz ir gatavs pastāstīt, kā atradis Krievijas un Baltkrievijas vēstures arhīvu izziņas. Tur melns uz balta esot uzrakstīts, kā savulaik lemts par vairāk nekā 700 turku karagūstekņu, kas saņemti gūstā pie Šipkas un Bazarčikas, izmitināšanu 1878. gada sākumā Kreicburgā jeb tagadējā Jēkabpilī.

„Ir ziņas, ko apstiprina arī Krievijas Valsts kara vēstures arhīva izziņa, kā arī Baltkrievijas Nacionālā vēstures arhīva izziņa, ka ir  Vitebskas guberņas kara apgabala priekšnieka priekšraksts Vitebskas gubernatoram par lazeretes izveidošanas nepieciešamību Kreicburgā jeb Jēkabpilī, par tās nodrošināšanu ar nepieciešamo medicīnisko personālu un dažādām precēm 727 turku karagūstekņu izmitināšanai 1878. gada februārī un martā,” norāda Smeceris

Uz Kreicburgu nosūtītajiem 236 turku karagūstekņiem izsniedza veļu, apavus, un viņus izmitināja kazarmas tipa dzīvošanai pielāgotās ēkās Jēkabpilī - tas zināms no valsts padomnieka doktora Meclera 1878.g. 23. aprīļa ziņojuma Viļānu kara apgabala priekšniekam.

"Vēsturiskajos materiālos atrodama arī Kreicburgas saimniecības īpašnieku apvienības vecākā Danoviča telegramma Vitebskas gubernatoram ar lūgumu Kreicburgā izmitinātos turku karagūstekņus pārvietot sakarā ar pieaugošo ēku ugunsgrēku skaitu Kreicburgā, kuros līdzvainīgi ir karagūstekņi," stāsta Smeceris.

Par to, kā šie tālāk dokumentos nepiefiksētie karagūstekņi būtu pārvietoti tieši uz tagadējā Turku pagasta teritoriju, dokumentālu liecību Smecerim nav. Par to liek domāt tikai vietējo ļaužu nostāsti, ko pārbaudīt vairs nav iespējams.

Arī baznīcas grāmatas klusē par turku tālākajām gaitām. Arī zināmu apbedījuma vietu, vismaz pagastā, neesot.

Vārds «turks» - kā kaut kas īpašs un izcils

Meklējot pēdējā krievu-turku kara atstātās pēdas Latvijā, Radio nonāk Nacionālajā bibliotēkā pie Latviešu folkloras krātuves pētnieces Beatrises Reidzānes.

Vēstures arhīvos dokumenti par krievu-turku karu nav saglabājušies, toties tautas dziesmās turku vārds gan ir fiksēts. Pētniece veikli biezajos krājumos atrod Latvijas Radio interesējošās rindas.

Visvairāk ir četrrindes par to, kā tautietis dodas uz turku robežām.

„Nu, piemēram – melni mati tautiešam. Turks ar čigānu sasaistīts kopā, jo ir tumšmataini. Par šīm pazīmēm cilvēki bija informēti no nostāstiem, ko stāstīja karavīri, kuri atgriezās mājās no krievu-turku kara,” saka Reidzāne.

„Stāstos dzirdēto tad arī ielika tautasdziesmās. Pēc tam turku vārds ieiet vispārējā poētiskā apritē un nozīmēja ko īpašu, izcilu. Daudz gan tādu tautasdziesmu neesot, jo tās ir no nesena laika. Turku kari risinājās apmēram tajā pašā laikā, kad sākās aktīvā tautasdziesmu vākšana,” klāsta folkloras pētniece.

Tātad - krievu-turku kara atstātais iespaids manāms gan tautasdziesmās, gan novadpētnieciskajā, gan Latvijas militārajā vēsturē. Tomēr tas ir maz pētīts laika posms, jo to aizēnojuši citi, sabiedrībai daudz aktuālāki, vēsturiskie temati.

Turki un krievu-turku karš pazūd aiz citiem vēsturiskiem notikumiem

Tomēr, pēc Ciganova domām, tagad, kad tik daudz tiek runāts par Latvijas simtgadi, pienācis īstais brīdis izcelt gaismā šī laika nozīmi mūsu valsts tapšanā.

„Krievu-turku karš un latviešu piedalīšanos tajā 19.gadsimtu beigās sakrīt ar laiku, kad sāk veidoties latviešu politiskā nācija.

Un viena no latviešu nācijas sastāvdaļām ir arī tas, ka pārstājām būt tikai zemnieki, un sākām iekļauties dažādās Krievijas impērijas sociālajās un pārvaldes struktūrās. No šiem cilvēkiem arī veidojās latviešu virsniecības korpuss, kas pēc tam kļuva par pamatu neatkarīgas valsts bruņotajiem spēkiem. Bez viņiem mēs nebūtu izcīnījuši valsts neatkarību, jo Latvijas Republiku izcīnīja tieši Latvijas armija, un tikai pēc tam mēs kļuvām atzīti no citām valstīm,” saka Ciganovs.

Turku karagūstekņu kapi te grimuši aizmirstībā, te ik pa laikam raisījuši plašāku sabiedrības interesi.

Turku gaitas Cēsīs Latvijas Radio šķita interesantas šodienas notikumu kontekstā, kad Eiropu skārusi bēgļu krīze, to mēģina risināt ar uzņemšanas kvotām, un Latvijā sabiedrība dalās „velkomistos” un ksenofobos. Ciganovs gan neko kopīgu vēsturiskajiem notikumiem ar šodienu nesaskata. „Gluži tās vēsturiskās paralēles nav tādas kā mūsdienās, jo šie cilvēki šeit ieradās spaidu kārtā, tie bija karagūstekņi. Mūsdienās bēgļi ir savādāki. Lielākā daļa, beidzoties karam, pameta Latviju. (..) Droši vien, ka domās kaut kādas paralēles var vilkt: bija kvotas, kurās sadalīja gūstekņus pa novadiem. Mūsdienās bēgļi tomēr ir kaut kas cits," norāda Ciganovs.

Lai vai kā, šodien Cēsis var lepoties, ka turku karagūstekņu kapi ir iekļauti Eiropas kultūras mantojuma dienu neparasto pieminekļu sarakstā. Bet tikmēr Turku pagasts lepojas ar savu nosaukumu, un tā ilggadējais vadītājs Aivars Smeceris sola to nemainīt. „Ja gadu gadiem esam bijušie Turki, tad paliksim Turki. Nu, neveidosim kaut kādu Neretas novadu. (..). Man personīgi tas netraucē. Lai gan - kad es aizbraucu uz Rīgu un pasaku, ka esmu no Turku pagasta, uz mani paskatās dīvaini... Bet lai paliek! Ar ko es esmu sliktāks par jebkuru citu latvieti? Nu, neesmu es sliktāks,” saka Smeceris.

Turku karagūstekņu atsūtīšanai nav daudz kopīga ar šodienas bēgļu politiku. Tomēr interesanti, kāpēc šodien mūsos ir tik daudz baiļu par viņiem, tiem tur tālajiem un svešajiem, bet nostāstos par vecajiem laikiem tos tālos un svešos apvijam ar eksotisku plīvuru un pat lepojamies, ka viņi pie mums bijuši?

6 komentāri
KRISTINA
Nouproblem,progresīvākā jaunāka metode pasaulē dns haplotipa noteikšana ,mēneša laikā atbild uz šiem jautājumiem,vai un kur Latvijā ir turku pēcteči. Kā bioarheoloģija apstiprināja ka mongoļu invāzija Krievija ir vēsturisks mīts,izdomājums jo nav Krievijas populācijā redzamas mongoļu dns pēdas.
Diferenciālis
Faktiski, autore visus "nevelkomistus" ierindo nedomājošu lopiņu kārtā, kur visas reakcijas un viedokļus nosaka kaisle - šajā gadījumā [xeno] phobia - bailes. Nē, kundze! Ir arī tādi, kas bez galertiskas drebelības ir pret rokas bāšanu ugunī/lēkšanu pa logu/skriešanu sienā, jo apjēdz ar ko tas beigsies.
savējais
Neoliberāļi tagad migrantus jau sauc par gūstekņiem. Kas tālāk? Paziņos, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latviju? Ka sunim ir astoņas kājas?
RMazurs
Rakstā ir norādīts, ka karagūstekņi šeit nonāk ne labprātīgi un pēc kara daudzi dodas atpakaļ. Ar bēgļiem ir līdzīgi — daudzi gribētu dzīvot turpat, bet dzīvot grib vēl vairāk. Un ja šiem patvēruma meklētājiem dod alternatīvo statusu (ne bēgļa), tad pēc kara beigām šos tāpat sūtīs atpakaļ.
Jānis Labrencis Labrencis
Mans vecaispapus, bijušais krievu cara armijas zaldāts, teica, ka Jelgavas dzelzceļa uzbērumu pāri Tērvetes ielai cēluši turku zaldāti un dzīvojuši Svētē. Tās bijuša šeit pirmās armijas kazarmas.
AV
Pie šī tad atcerējos kādu pasenu un citā sakarā veidotu savu rakstu - http://www.diena.lv/arhivs/turki-fanos-par-latviju-11826128
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti