Aiziet līdz Brīvības piemineklim un nolikt ziedus – tagad tas mums liekas pašsaprotami, bet 1986., 1987. gadā tā bija liela uzdrīkstēšanās. Tas bija kaut kas neaptverams un neiedomājams. Bet helsinkieši Latvijas cilvēkiem parādīja, ka tas ir iespējams. Viņi bija pirmie, kas meta izaicinājumu pastāvošajai varai un ideoloģijai.
“To nevar aizmirst, cilvēkiem bija asaras acīs, nevarēja noticēt, ka pie Brīvības pieminekļa plīvo Latvijas karogs. (..) Krita ceļos, skūpstīja karogu, gribēja pieskarties”. Konstantīns Pupors “Helsinki-86” oficiāli iestājās 1988.gada janvārī. Viņam bija tikai 24.gadi Tieši viņš 14.jūnijā turēja sarkanbaltsarkano karogu pie Brīvības pieminekļa un nesa to gājiena priekšgalā cauri visai Rīgai uz Brāļu kapiem. Pievienoties helsinkiešiem viņu mudināja alkas pēc patiesības. Konstantīns studēja vēsturi.
Helsinkiešu grupu 1986 gada jūlijā jau bija nodibinājuši trīs liepājnieki - Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, aicinot PSRS ievērot cilvēktiesības. Vēstulē PSRS līderim Mihailam Gorbačovam viņi lūdza ievērot Konstitūcijā garantētās tiesības Latvijas Padomju Sociālistikajai Republikai izstāties no Padomju Savienības.
”Jums arī kosmoss pieder - tas ir gandrīz tikpat, cik Dievam. Vai tad ar to vēl nepietiek krievu tautai? Vai tiešām Jums vajag 1,5 miljonus latviešu un niecīgu zemes stūrīti pie Baltijas jūras?” rakstīja trīs drosminieki no Liepājas.
“Līdz tam mēs bijām strādājuši pagrīdē, un bija tāda sajūta, ka šis ir tas brīdis, kad varam ko vairāk,” atzīst bijušais “Helsinki-86” dalībnieksJānis Vēveris. Jānis bija viens no tiem, kas veica neredzamo darbu. Ar koppapīru pārrakstīja tekstus un tikās ar cilvēkiem. Viņš jau bija rūdīts. Par pretpadomju aģitācijas izplatīšanu bija sēdējis cietumā. Viņš atceras, ka pretdarbība no čekas bija milzīga. Kad grupa organizēja gājienu 1987.gada 14.jūnijā pie Brīvības pieminekļa, Jānis atceras, ka bija vienošanās ar varas pārstāvjiem, ka nebūs nekādu plakātu un aģitācijas. Taču plakāts bija: "Brīdī, kad gājām jau sapratu, ka viss....ies plašumā”.
“Jutos laimīga, ka esmu satikusi domu biedrus. Tas bija intīms brīdis, par kuru pat ilgi nevarēju runāt.” - Anta Bergmane helsinkiešiem pievienojās 1988.gada pavasarī, kad grupa jau bija sašķēlusies. Viņai organizatoru tālruņu numurus iedeva mācītājs Juris Rubenis. Pievienoties grupai nozīmēja riskēt ar darba zaudēšanu, izsekošanu un tālruņa noklausīšanos. Darbu Anta arī zaudēja – pēc gada negaidīti samazināja viņas štata vietu. Viņa atceras, ka cerības uz brīvu Latviju bija, taču likās, ka tas viss notiks lēnāk: “Doma par brīvu Latviju bija, bet tas bija tā pakāpeniski, varbūt sākumā bija tikai ideja par kaut kādu autonomiju”.
Anta piekrīt, ka čekai izdevās grupu sagraut. Viņa domā, ka čeka un komunisti turpina valdīt varas gaiteņos. Tagad viņa uzskata par savu pienākumu rakstīt grāmatas, stāstot par tā laika cilvēkiem un notikumiem: “Čeka savu darbu izdarīja, bet ies laiks un tā bilde kļūs arvien skaidrāka.”
Konstantīnu čeka savāca drīz pēc drosmīgā gājiena ar karogu cauri Rīgai. Draudēja ar kriminālsodu un sūtīšanu cietumā pie rūdītākajiem noziedzniekiem. Mamma spiedienu neizturēja. Jau jūlijā Konstantīns emigrēja uz ārzemēm. Mēģināja atgriezties drīz pēc neatkarības atjaunošanas, taču čekas aģenti viņu gandrīz nosita. Pavisam Latvijā atgriezās tikai pirms desmit gadiem.
”Savu darbu mēs izdarījām” - viņš saka, "to galveno. Labi vai slikti - lai par to spriež tauta”
Kara muzeja darbinieks, vēsturnieks Jānis Maurītis, kurš apkopojis visus iespējamos dokumentus par helsinkiešiem, piekrīt, ka viņus pašus liktenis nav saudzējis. Tomēr organizācijas loma neatkarības atjaunošanā ir nenovērtējama:
"Galvenā loma, ka publiski parāva tās slūžas vaļā, un šie procesi vairs nebija novēršami”.
