Trīs pakāpieni uz atdzimšanu. Latgales ciemā atceras ebreju vēsturi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Augšdaugavas novada Višķos uzstādīts informācijas stends “Višķu ciems bez sinagogas – kas būs tālāk?” Šis notikums ir rezultāts starptautiskam projektam, kurā piedalās Latvija, Vācija un Izraēla un kura mērķis ir atklāt memoriālu un muzeju, veltītu šejienes ebreju bagātajai vēsturei.

CITĀTS

“Akmens pakāpieniem, manuprāt, ir divas īpatnības: no vienas puses, pa tiem var kāpt augšā un lejā; no otras puses, no akmeņiem var būvēt, taču ar tiem var arī sagraut.  Šie trīs saglabājušies pakāpieni atgādina par vienu no lielākajiem tikumiskajiem kritieniem visā cilvēces vēsturē un par dzīvības iznīcināšanu. Tomēr tajā pašā laikā šie pakāpieni mums ļauj skatīties uz priekšu un norāda ceļu uz mierīgāku nākotni – nākotni, kuru mēs varam uzbūvēt tikai visi kopā.”

Rabīns Moše Baumels,
projekta “Drei Stufen” atklāšana, 2013.gads

“Višķos dzīvoja mana vecmāmiņa – Haja Beili Bleimanis, pēc laulībām – Kovnata. Es uz šejieni pirmo reizi atbraucu 2012. gadā un ieraudzīju trīs pakāpienus, kas bija aizauguši ar nezālēm. Tas bija viss, kas bija palicis no 1880. gadā uzbūvētās sinagogas. Nolēmu izveidot sabiedrisko organizāciju “Drei Stufen e. V.” (“Trīs pakāpieni”), no tā laika mēs nodarbojamies ar Višķu pagasta ebreju vēsturi.

Izdevās iesaistīt jauniešus no dažādām valstīm, noorganizēt vairākus izglītojošus braucienus un starptautiskas nometnes, kārtējo nometni mēs plānojam nākamgad – pauze ir pandēmijas dēļ. Mūsu biedrība veicina ebreju, vāciešu un latviešu attiecības, kas ved uz savstarpēju sapratni un sadarbību. Mēs visi esam dažādi, taču mūs apvieno vēlme saprast citam citu un mīlestība uz Latviju un Latgali,” Rus.lsm.lv pastāstīja Baruhs Čauskins, bijušais rīdzinieks, kurš daudzus gadus dzīvo Vācijas pilsētā Osnabrikā.

Viņš uzsvēra, ka ir ļoti pateicīgs Višķu pagasta pārvaldes vadītājam Jānim Promam par atbalstu: “Mums uzreiz izveidojās labas attiecibas, es redzēju ieinteresētību no vadības puses. Tieši Jānis ierosināja man atbraukt uz Višķiem, kad ciemu apmeklēja prezidents Egils Levits. Man bija piecas minūtes, lai pastāstītu prezidentam par projektu. Levitam projekts iepatikās, viņš to pieminēja savā runā.

Stends trīs valodās ir ceļa posms. Sinagogas vietā mēs gribam izveidot memoriālu, nākamvasar ieplānoti pētniecības un sagatavošanās darbi. Bet pēc tam – muzejs.”

Pagasta galva Jānis Proms pagaidām nevarēja nosaukt konkrētus memoriāla un muzeja izveidošanas termiņus, taču akcentēja atbalsta paplašināšanos no Vācijas – Osnabrikai pievienojusies Hasbergene.

Čauskins ir kantors, un dzied viņš dievīgi. Vietā, kur bija sinagoga, viņš izpildīja vairākas dziesmas, to vidū arī ļoti populāro “Main štetale Belc” (“Mana pilsētiņa Belca”). Dziesma jidišā, kas sen kļuvusi par tautasdziesmu, sarakstīta Amerikā 1932. gadā – un versijas par to, par kuru no daudzajām pirmskara ebreju Belcām ir runa, ir vairākas (biežāk tiek minēti Moldovas Belci un agrākā Polijas, tagad Ukrainas Belza). Baruhs Čauskins nomainīja Belcu pret Višķiem, izdevās ļoti aizkustinoši, daudziem acīs sariesās asaras.

Viški, main štetale Viški / Višķi, mans ciematiņš Višķi
Main heimale, vo ih hob / Mana mājiņa, tu man vēl esi
Maine kinderše joren farbraht / Te pagāja mani bērnības gadi
Ale šabes fleg ih loifn / Visas sestdienas es skrēju
Mit ale kindare glaih / Ar visiem citiem bērniem 
Zicen under grine beimaleh / Pasēdēt zem zaļajiem kokiem
Varfen šteindaleh in taih / Pamētāt akmentiņus tālumā
Viški, main štetale Viški / Višķi, mans ciematiņš Višķi
Main heimale, vo ih hob / Mana mājiņa, tu man vēl esi
Maine kinderše joren farbraht / Te pagāja mani bērnības gadi

Ebreji Višķos dzīvoja kopš XVIII gadsimta beigām. 1874. gadā viņu bija 194, pēc 50 gadiem – 668 (68,6% iedzīvotāju). XIX gadsimta sākumā tika sākta veidot kapsēta, kas saglabājusies līdz šim laikam. 1935. gadā Višķos dzīvoja 423 ebreji (56,4% iedzīvotāju), 235 latvieši (32%), 85 krievi (11%). No 158 mājām ebrejiem piederēja 87, no 58 veikaliem – 50. 1941. gada 28. jūnijā Višķus okupēja hitlerieši. Drīz vietējos ebrejus nošāva kopā ar Aglonas un Dagdas ebrejiem. Daļu nosūtīja uz Daugavpils geto, izdzīvot izdevās nedaudziem. 2001. gadā nošaušanas vietā tika uzstādīts piemineklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti