Trikātas kapi glabā trīs ģenerāļu piemiņu. Viņus arī piemin ar lāpu gājieniem. Pirmais no viņiem – Roberts Dambītis, tālāk – ir ģenerāļa Kārļa Goppera sirds, bet viņiem pa vidu – ģenerāļa Baloža dzimtas kapi.
Pārdesmit kilometrus no kapsētas ir ģenerāļa Dambīša dzimtās mājas. Ar visu piemiņas plāksni.
“Dambīti daudz neatceras, bet parasti mēs stāstam, ka Dambītis bija pie Latvijas valsts šūpuļa un kapa,” saka Trikātas novadpētniece Inga Boškina.
Roberts Dambītis ir starp tiem, kas vēl pirms Latvijas proklamēšanas pieteicās veidot nacionālās karaspēka vienības, kļuvis par Apsardzības ministrijas pārvaldnieku. Dambīša specializācija – armijas apgādes jautājumi.
Piemēram, 1933. gadā var lasīt Dambīša rakstu par armijas apgādi ar pārtiku, bet jau dažus gadus vēlāk var redzēt fotogrāfijas, kā ģenerālis Dambītis dodas uz Kremli.
Kremlī Kirhenšteina valdības delegācija – ar Dambīti, Latvijas armijas ģenerāļa formā un Lāčplēša ordeni pie krūtīm – lūdz uzņemt Latviju Padomju savienībā.
Cerība glābt kas glābjams? Godkārība? Naivums? Pārliecība? Versiju par iemeslu netrūkst. Fakts ir tas, ka kara beigās no Vācijas nometnēm ģenerālis Dambītis atgriežas Trikātā. Kādu brīdi ir kolhoza priekšsēdētājs un nu - Trikātas kapos.
Pārdesmit soļu attālumā ir Trikātas slavenākā ģenerāļa – Jāņa Baloža dzimtas kapi. Pats ģenerālis apglabāts Meža kapos, bet Trikātā palicis viņa uzstādīts piemineklis vecākiem un “Vēžnieki” – ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtās mājas.
“Vēžnieki” ir vieta, kur dzimis ģenerālis Balodis, un viņa dzimta te dzīvojusi ilgi. Viņš bijis biežs viesis Trikātas pagastā,” stāsta Boškina.
“Vēžniekus” lēnām uzvar laika zobs, bet pagalmā granīts glabā pirmā neatkarīgās Latvijas ģenerāļa piemiņu.
Baltais ģenerālis, gudrā sirds, vīrišķība uzticība - tā par ģenerāli Balodi ziņo tā laika prese, svētkos sveic dažādas amatpersonas un plaši ziņo laikraksti.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Balodis kļūst par otro cilvēku valstī, bet 1940. gada pavasarī domstarpību dēļ Ulmanis ģenerāli Balodi atbrīvo no visiem amatiem. Tā paša gada vasarā padomju vara ģenerāli ar sievu deportē uz Krieviju. Tikai 16 gadus vēlāk ģenerālis Jānis Balodis atgriežas Latvijā, lai pieticīgi nodzīvotu šeit līdz nāvei 1965. gadā.
Trešais Trikātas ģenerālis – Kārlis Goppers. Vedis strēlniekus Ziemassvētku kaujās. Darbojies dažādās sabiedriskajās organizācijās, bet laikam visplašāk zināms kā Latvijas skautu prezidents. Pēc padomju okupācijas ģenerāli Gopperu arestē.
Laikraksti arī glabā liecību par ģenerāļa Kārļa Goppera tālāko likteni. Tā 1944. gada 28. aprīlī var lasīt, ka atrasti masu kapi. Upuru vidū arī Kārlis Goppers. 11 dienas vēlāk ģenerālis Goppers guldīts zemes klēpī. Viņš pats – Brāļu kapos, bet sirds – Trikātā.
Bērnība vienā vietā ne vienmēr nozīmē ciešu draudzību uz mūžiem.
Tā klīst nostāsti, ka, piemēram, ģenerālis Goppers bērnībā esot kaustījis ģenerāli Balodi.
Iespējams, tādēļ, ka vecākajam un atlētiskajam Gopperam nedaudz sāpēja sirds par skolotāja mīlestību, ko izpelnījās klusais un grāmatās iegrimušais Jānis Balodis.
“Jā, vēl ir saglabājušās atmiņas, ka vienās viesībās cilvēki turēja vienu no otra pa gabalu,” stāsta Boškina.
Skolotājs, par kura uzmanību un mīlestību bērnībā cīkstējās ģenerāļi, ir Jēkabs Mūrnieks, kurš arī atdusas Trikātas kapos.
Mūrnieks visu savu dzīvi veltījis skolēniem. Viņš arī aizdeva studiju naudu, ieguldīja privātos līdzekļus. Viņa bēru dienā sabraukušie skolnieki savāca līdzekļus kapa pieminekļa celšanai.
Tieši Jēkabs Mūrnieks ieteicis gudriem un ambicioziem skolēniem doties mācīties kara skolās – tās bijušas salīdzinoši lētas. Turklāt viņš arī palīdzējis sagatavoties eksāmeniem.
Pieminekļa otra pusē ir viņa dzīves moto – “Cēls darbs ievada mūžībā.”
