Pēc Latvijas okupācijas vairāk nekā simts tūkstoši iedzīvotāju kļuva par valsts ienaidniekiem. Starp viņiem arī gandrīz piecdesmit tomenieši, kuru vienīgais noziegums bija vēlme strādāt un dzīvot savā valstī.
"Mans tēvs bija invalīds un māte arī. Tā kā mēs paši nevarējām neko darīt, mums bija sapirktas visas mašīnas – kartupeļu rokamais, zāles pļāvējs, labības pļāvējs. Tātad bija bagātāks," stāstīja 1949. gada izsūtītais Vilis Tošens.
"Visa dzimta tika izvesta. 13 cilvēki. Četrpadsmitais – tēvs – tika apcietināts uz 25 gadiem, jo viņš bija pagasta vecākais. Atgriezās daļa. Neatgriezās mana vīra vecmamma, neatgriezās dzimtas radi – māsa Aurmanim. Puisītis mira ceļā, vīramāte mira ceļā," atminējās izsūtīto dzimtas pārstāve Dzintra Aurmane.
Par traģiskajiem notikumiem Ķeguma novada Tomes muzejā atgādina īpašā stendā ievietots Latvijas karogs, kas varētu būt šūdināts apmēram pirms simts gadiem un ko kāda ģimene paņēmusi līdz izsūtījumā. Tagad tiem, kuri neatgriezās, pie muzeja uzstādīta arī piemiņas plāksne. Idejas autors ir Latvijas represēto apvienības biedrs, ķegumietis Edmunds Būmanis, kurš nespēja samierināties, ka netālu no muzeja ēkas ir piemineklis sarkanajiem izlūkiem, bet nav piemiņas vietas izsūtītajiem.
"Te arī bija savi tautfrontieši, bet tā tas palika. Ķegumā bija viens leģionārs, kurš ar ceļu daļas priekšnieku sarunāja un novāca. Kur palika, neviens nezin. Tagad šo vairs nevar novākt. Tas ir kauna traips, un tas bija mans pienākums. Domāju, ka viņi labi sader šeit," sacīja Latvijas represēto apvienības pārstāvis Edmunds Būmanis.
Piemiņas plāksne, kurā iegravēti vienpadsmit tomeniešu vārdi, kuri no izsūtījuma neatgriezās, turpmāk atgādinās jaunajai paaudzei par 1941. un 1949. gada notikumiem, bet ne mazāk svarīga tā ir tiem, kuriem izdevās atgriezties un sagaidīt Latvijas neatkarību.
"Tas ir ļoti labi, un es no sava Latvijas meža atvedu vainadziņu tiem, kuri palika tālajā Sibīrijā, jo Sibīrijā nav tāda kā Latvijā," uzsvēra 1949. gada izsūtītais Vilis Tošens.