Uz karoga būs rakstīts “Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu”, bet otrā pusē – burti S. K. G. (Sirds. Kurzemnieks. Gods).
“1919. gada 5. augustā Latvijas armijas galvenais instruktors angļu pulkvedis Grove deva pavēli izveidot 1. Liepājas papildbataljonu, kura sastāvā bija tikai divas rotas. Septembrī bataljons tika pārsaukts par Latgales papildbataljonu; oktobrī pēc mobilizācijas bataljonā bija jau desmit rotas, un tas netālu no Liepājas cīnījās ar Bermonta karaspēku. Cīņās par valsts neatkarību Latgales papildbataljonā krita 35 karavīri un trīs virsnieki. Par varonību kaujās 19 karavīri tika apbalvoti ar Lāčplēša ordeni.
Par pulka dibināšanas dienu tiek uzskatīts 5. augusts, un tieši tajā dienā katru gadu notika svētki (lai gan Latgales papildbataljons tika reorganizēts par 10. Aizputes kājnieku pulku 1919. gada 16. novembrī). No 1919. gada februāra līdz jūlijam Aizputes pulks apsargāja toreizējo Latvijas robežu Palangas rajonā, pēc tam tas tika pārdislocēts uz Latgales fronti, bet 1921. gadā pulks ieradās Daugavpils cietoksnī,” pastāstīja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska.
1922. gadā 10. Aizputes kājnieku pulka sastāvā tika iekļauts bataljons, kas tika izveidots uz Troickas bataljona bāzes un bija ieguvis 1. latviešu strēlnieku bataljona nosaukumu.
Bez jau pieminētā karoga ar devīzi Aizputes iedzīvotāji 1935. gadā uzdāvināja pulkam sudraba taures ar karodziņiem (tādu pašu dāvanu 1924. gada oktobrī saņēma Zemgales artilērijas pulks, kas arī kopš 1921. gada vasaras atradās Daugavpils cietoksnī).
“1924. gadā Aizputes pulka karavīri izteica iniciatīvu – uzstādīt pieminekli kritušajiem cīņu biedriem. Tika savākti 1600 latu, pieminekļa projektu izstrādāja inženieris Vilhelms Rīmers.
Pamatakmens tika ielikts 1924. gada 29. oktobrī, pieminekļa pamatnē tika iemūrēta kapsula ar 48 kritušo karavīru vārdiem. Svinīgā atklāšana ar artilērijas salūtu un parādi notika 1924. gada 24. novembrī. Uz pieminekļa atklāšanu Daugavpils cietoksnī ieradās kara ministra biedrs ģenerālis Kārlis Ezeriņš. Viņš sveica cietokšņa garnizona karavīrus un nolika vainagu pie pieminekļa. Vainagus nolika arī Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers un Daugavpilī dislocēto 11. Dobeles, 12. Bauskas, Zemgales artilērijas un 1. kavalērijas pulka komandieri,” piebilda Slavkovska.
Dažādos gados Aizputes pulku komandējuši seši virsnieki. Visilgāk – no 1919. gada novembra līdz 1932. gada jūlijam – pulkvedis Teodors Kalniņš (1882–1967). Pleskavas skolotāju semināra absolvents, Pirmā pasaules kara gados beidzis praporščiku skolu, uzdienējis līdz štāba kapteiņa pakāpei un 1917. gada beigās aizgājis rezervē, atkal sācis strādāt par skolotāju. 1919. gadā atgriezies bruņotajos spēkos, jau Latvijas, līdz 1925. gadam kļuvis par pulkvedi. Pēc dienesta Aizputes pulkā bijis pasniedzējs Augstākajā kara skolā, 1936. gadā atvaļinājies no armijas.
Vācu okupācijas laikā vadījis Jelgavas pilsētas valdes izglītības nodaļu. No latviešu leģiona divīzijas komandiera amata atteicies, par iemeslu minot slikto veselību. Otrā pasaules kara beigas kopā ar ģimeni sagaidījis Vācijā, atgriezies jau atkal Padomju Latvijā, kur ticis arestēts un nosūtīts uz nometni. 1956. gadā atgriezies Jelgavā, strādājis par sanitāru slimnīcā. Miris 1967. gada martā.
Aizputes pulkam paveicās – Daugavpils cietokšņa Komandanta dārzā saglabājusies 1924. gadā atklātā pieminekļa pamatne.
Kolonnas un marmora plāksnes pazudušas, daļa pieminekļa izmantota bistēm – sākumā Staļina, vēlāk Ļeņina, taču, neskatoties uz tādu vēsturisko ņirgāšanos, piemineklis nodzīvojis līdz mūsu dienām. Un vēl viena veiksme, šķiet, galvenā – 2015. gadā cilvēki, kuri nebija vienaldzīgi, izveidoja sabiedrisko organizāciju “Daugavpils mantojums”, kura nolēma pieminekli atjaunot.
“Es zinu, ka pieminekli gribēja atjaunot Daugavpils pilsētas dome, bet zeme, uz kuras tas atradās, piederēja valstij, un tieši sabiedriskai organizācijai bija vienkāršāk sākt atjaunošanas procesu. Vēlāk pilsētas pašvaldība pārņēma no valsts dažas pilsētas teritorijas, tostarp arī to, kur atrodas piemineklis. Mums daudzi palīdzēja. Līdzekļus piešķīra gan dome, gan Valsts kultūrkapitāla fonds, gan Kultūras ministrija un Aizsardzības ministrija. Bija arī privāti ziedojumi, cilvēki kontā ieskaitīja burtiski pa dažiem eiro, un tas ir ļoti vērtīgi un aizkustinoši.
Es uzskatu, ka tāda pieminekļa atjaunošana mums ir gods. Pilsētā parādījusies vieta, kur var nolikt ziedus Lāčplēša dienā, darīt to ne tikai kapos. Jaunsargi te dod zvērestu, tas arī, manuprāt, ir ļoti labi,” Rus.lsm.lv sacīja biedrības “Daugavpils mantojums” priekšsēdētājs, Daugavpils cietokšņa pārvaldnieks Jānis Ostrovskis.
Restaurācijas darbu laikā tika atrasta vēsturiska kapsula – tā pati, no 1924. gada. “Izrādījās, ka tā ir no stikla un, protams, sasista.
Visdrīzāk kapsulu sabojājis no ūdens izveidojies ledus. Ja arī tajā bijuši kādi papīra dokumenti, saraksti, tad diemžēl nekas nav saglabājies. Mēs ielikām savu, jaunu, kapsulu, no izturīga materiāla. Tajā ievietojām vēsturisku izziņu par pieminekli, divus eiro ar Mildas attēlu, vietējo laikrakstu un lapu ar to vēsturnieku, cietokšņa kultūras un informācijas centra un pilsētas muzeja darbinieku parakstiem, kuri piedalījās kapsulas ielikšanā,'' paskaidroja Ostrovskis.
Restaurētais piemineklis tika svinīgi atklāts 2017. gada 14. novembrī. Tika nolasītas toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska apsveikuma runas. Atklāšanas ceremonija beidzās ar klusuma brīdi, trīskāršu zalvi par godu varoņiem, ziedu nolikšanu un Zemessardzes parādi Nacionālo bruņoto spēku orķestra pavadījumā. Gandrīz kā 1924. gadā…
- Rus.Lsm.lv un autore pateicas par palīdzību un informatīvo atbalstu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja kultūrvēstures nodaļai un personīgi Valentīnai Slavkovskai, kā arī Daugavpils cietokšņa kultūras un informācijas centram.
