Tautai ir tiesības zināt visus VDK darbības aspektus. Intervija ar krievu vēsturnieku Ņikitu Petrovu. 2. daļa.

Pelēkā zona – uzticības personas

Vai varētu teikt, ka dažādās PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) republikās - Krievijā, Vidusāzijā, Baltijā - darbs ar aģentiem, ar tā saucamajiem ziņotājiem, tika veikts dažādi?

Nē. Šo darbu strikti reglamentēja PSRS VDK 1983. gada rīkojums „Darbs ar aģentūru”.

Protams, katrā republikā bija iespējama kāda specifika. Tā ir saistīta ar pretizlūkošanas režīmu. Kādu tieši apdraudējumu padomju režīmam šajā republikā ir vairāk? Čekisti analizēja: Rīgā ir osta, tātad tajā jābūt aģentūrai. Arī transporta jomā VDK jādarbojas ļoti aktīvi. Kultūras darbinieku vidū jāpēta nacionālistiskas noskaņas. Tieši šajos svarīgajos "operatīvajos iecirkņos” ir jāatrodas aģentiem.

Latvijas Rakstnieku savienībā bija izveidotas labas aģentu pozīcijas. Tātad zināma daļa rakstnieku sadarbojas ar VDK un ļauj kontrolēt un ietekmēt notiekošos procesus. VDK atskaitēs bieži tika minēts, ka "kāda rakstnieka manuskripts satur kaitnieciskas iezīmes un ir iesniegts publicēšanai žurnālā.” Taču aģenti bija pacentušies, nogādājuši manuskriptu VDK, tur to izlasījuši un norādījuši, kas tekstā ir jāmaina. Pēc tam ar rakstnieku strādāja redakcija un norādīja, ka šādi rakstīt nedrīkst, cenzūra to nelaidīs cauri.

Rakstnieks domā, ka ar viņu strādā žurnāla redakcija. Taču patiesībā ar aģentu starpniecību ar viņu strādā Latvijas VDK.

Šīs kustības varēja būt dažādas. Latviju apmeklēja ārzemnieki, Latvijā valdīja nostalģiskas atmiņas par brīvvalsts laikiem. Īpatnības bija saistītas ar dažādu kustību pastāvēšanu, ar dažādām iedzīvotāju grupām, ar nacionālām minoritātēm un to pārstāvjiem. Un šīs īpatnības tika ņemtas vērā. VDK bija svarīgi, lai aģenti darbotos visās jomās, kas tika uzskatītas par problemātiskām.

Ar ko aģenti, kurus savervēja piespiedu kārtā, atšķīrās no uzticības personām?

Es teiktu, ka darbu ar uzticības personām varētu saukt par VDK darbības pelēko zonu. Uzticības persona nav aģents, VDK nav ieviesta personas lieta. Bieži vien šī persona ir draugos ar operatīvo darbinieku vai tiek izmantota kā VDK darbinieka operatīvā kontaktpersona. Šī persona var strādāt žurnāla redakcijā vai kādā saimnieciskā organizācijā. Uzticības persona ir neformāls VDK palīgs.

Runājot par aģentiem, mums jāsaprot: VDK orgāniem bija nepieciešami aģenti tā saucamajā nedraudzīgajā vidē. Šai personai būtu jādarbojas tādās cilvēku grupās, kurām nepatīk VDK un kuras tai neuzticas. Turklāt uz šo personu nedrīkstēja krist aizdomu ēna. Uzticības persona varēja būt kāds komunists, kas vada žurnāla redakciju, strādā liela uzņēmuma partijas komitejā. VDK darbinieks ieguva no uzticības personas ziņas un deva tai padomus vai pat rīkojumus par cilvēku ietekmēšanas veidiem. Ievērojamus darbiniekus VDK ietekmēja netieši.

VDK uzticības personas un ārštata darbinieki ir 50. gadu paliekas. Taču šis rudiments turpināja darboties.

Sods vai kauns?

50. gadu beigu [Ņikitas] Hruščova doma bija saistīta ar to, ka cilvēks, kas nesaprātīgi pauž pretpadomju idejas, nav jāliek cietumā. Šo cilvēku vajadzētu audzināt. "Ticība cilvēkam” ir Hruščova romantisms. Mums ir lieliska valsts ar lielisku sociālo iekārtu, tāpēc cilvēkus vajadzētu aģitēt. Ja persona kaut ko nesaprot, ir par daudz klausījusies Rietumu radio vai vecmāmiņu stāstus par jauko dzīvi pagātnē, šī persona ir jānostāda uz pareizā ceļa. Ir jācenšas viņai palīdzēt. Šī Hruščova doma par uzticēšanos noteiktam cilvēkam un ticība tam, ka kolektīvs un darbs spēj panākt visu un izaudzināt, turpināja pastāvēt.

PSRS VDK priekšsēdētājs [Viktors] Čebrikovs arī ir pazīstama personība, viņš nāca pie varas [Jurija] Andropova valdības laikā. Kādā pirmsvēlēšanu sapulcē viņš teica: "Čekisti cīnās par katru padomju cilvēku, kas ir aizgājis neceļos." Tika uzņemtas filmas ar nosaukumu "Pie pēdējās robežas". Tās stāstīja par jauniešiem, kas varēja pastrādāt noziegumu, taču to neizdarīja, jo viedie čekisti novērsa pārkāpumu un paskaidroja un pāraudzināja jauniešus.

Protams, to varētu saukt par māksliniecisko karikatūru, taču tā balstās uz ideoloģiskiem principiem. Un aģenti ir pamatinstruments. Ja persona ir pastrādājusi kaut ko no VDK viedokļa aplamu un tika veiktas profilaktiskas sarunas, vēlāk viņa tika izvērtēta un, iespējams, izmantota kā aģents. Piemēram, šī persona ir pazīstama ar jauniešiem, kas pauž neformālas idejas, iespējams, viņai ir zināma autoritāte šo jauniešu vidē. Ir jāatrod pareizā pieeja. Aģentu vervēšana ir darbietilpīga, taču tā ir VDK darba būtība. Tas neprasa pārāk daudz darba. Operatīvais darbinieks pēta kandidātu, uzraksta raksturojumu, iesniedz informāciju priekšniekam, priekšnieks sankcionē vervēšanu, izstrādā vervēšanas plānu, izklāsta iespējamos motīvus, prognozē, vai kandidāts piekritīs.

Protams, gadījās kļūmes: kāds kandidāts varēja kategoriski atteikties strādāt VDK labā. Viņš atteicās no vervēšanas. Arī šos cilvēkus iekļāva kartotēkā, ziņas par viņiem analizēja čekistu apmācības laikā. Secināja, ka kaut kas netika izprasts līdz galam, kaut ko neparedzēja.

Lielāko daļu aģentu izdevās savervēt, izmantojot kompromitējošos materiālus. Cilvēkam ļāva izvēlēties: vai nu viņu sodīs uzreiz, apkaunos vai arī viņš sadarbosies ar VDK un saglabās "status quo". To es saucu par "atlikto kaunu”. Jā, dotajā brīdī cilvēkam izdevās izsprukt sveikā, piekrītot sadarboties. Taču vēlāk no kauna neizbēgt, vēlāk šīs ziņas nāks gaismā. Šajā ziņā uzskatu VDK aģentus lielākoties par režīma upuriem. Es saprotu, ka nevaram attaisnot tos cilvēkus, kuru rīcības vai ziņojumu dēļ kāds nonāca cietumā. Tas ir noziegums, līdzdalība noziegumā. Taču jāsaprot: arī šie nelaimīgie cilvēki cieta dvēseles mokas un bija nolemti piedzīvot kaunu.

Ja aģents bija savervēts, izmantojot piespiešanu, šantāžu, bailes tikt sodītam, tomēr saprata, ka nevar strādāt VDK labā, vai viņš varēja "uzrakstīt atlūgumu”?

Jebkurā laikā. Protams, ja aģentu savervēja, izmantojot kompromitējošos materiālus, viņš pēc mēneša nevarēja pateikt kontaktpersonai, ka viņam viss ir piegriezies un viņš vairs neziņos. Savervēšanas fakts arī radīja draudus. Taču, gadiem ritot, jebkurš varēja atteikties sadarboties, pārtraukt kontaktēšanos. Ja operatīvais darbinieks zvanīja aģentam, viņš varēja atbildēt, ka vairs nevar vai nevēlas ziņot. Bija iespējas pārtraukt ziņošanu VDK. Es pat teiktu, ka smagu seku tam nebija.

Sods nebija paredzēts?

Nē. Staļina laikā aģentus, par kuru darbību kļuva zināms apkārtējiem, ieslodzīja. Tā bija Staļina laikā, taču vēlāk no šī principa atteicās. 1952. gada janvārī tika izdots jauns PSRS VDM [Valsts drošības ministrijas] rīkojums, kas reglamentēja aģentūras darbu. Tajā vairs nebija kategorijas, ko sauca par "informēšanu”. Aģenti, kurus attiecināja uz šo kategoriju, vienkārši informēja VDK par to, ko redz visapkārt. Jaunajā rīkojumā palika kategorija "aģentūra”. Šie cilvēki izpildīja noteiktus uzdevumus. Jaunajā VDM rīkojumā vairs nebija paredzēts, ka par aģenta statusa izpaušanu persona tiek ieslodzīta. Padomju laikos šo nostāju saglabāja. Aģentu lietās ir ieraksti: atteicās sadarboties.

Šādu ierakstu ir maz.

Jā. Taču mūsu rīcībā ir tikai pēdējā Latvijas VDK kartotēkas daļa. Ir visai grūti aprēķināt, cik daudz cilvēku atteicās sadarboties. Man ir aizdomas, ka tādu bija vairāk nekā 2%. Ļoti bieži no aģentu vidus izslēdza cilvēkus, kurus VDK turēja aizdomās par divkosību. Cilvēks itin kā atnāk uz tikšanos, ziņo, taču stāsta par to tuviniekiem un paziņām vai arī tām personām, kuras viņam jānovēro. Faktiski viņš ir VDK ienaidnieks. Literatūrā šādus cilvēkus sauc par dubultaģentiem.

VDK nenodarbojās ar pierakstīšanu

Kāpēc tika pieņemts lēmums nevervēt partijas nomenklatūru un iznīcināt nomenklatūras personāla lietas?

Tas bija saistīts ar Staļina nostāju: noteikta līmeņa vadošie darbinieki nedrīkstēja būt VDK novērošanas objekti. Jo šie cilvēki taču vada valsti. Un arī kā aģenti viņi nav vajadzīgi. Kāpēc VDK ir vajadzīgs kā aģents LKP CK loceklis? Ko interesantu viņš var pastāstīt? LKP CK priekšsēdētājs taču pats piedalās plenārsēdēs. Viņš nestrādā naidīgi noskaņoto cilvēku vidē.

Aģenti jāatrod naidīgi noskaņotajā vidē. Aģenti no pietuvināto personu vides nevar pastāstīt neko interesantu.

Svarīgi ir tas, ka 1950. gados, Hruščova laikā, sprieda par to, vai komunistus var vervēt kā aģentus. VDK priekšsēdētāji - [Ivans] Serovs un citi - paskaidroja: ja komunists atrodas saskarsmē ar tām personām, kuras mūs interesē, viņu var savervēt. Katra komunista pienākums ir būt par aģentu. Ja kāds PSKP loceklis ir kļuvis par aģentu, jāsaprot, ka tāds ir bijis viņa partijas biedra pienākums.

Ko nozīmēja aģentu savervēšana 1988.-1991. gados? Latvija jau bija atguvusi neatkarību.

Ir skaidrs, ka VDK tas bija svarīgi. Aģenti ir viņu darba instruments, aģentiem ir jābūt visās jomās. Kā bija ar personām, kas piekrita kļūt par VDK slepenajiem aģentiem? Viņu vidū bija Interfrontes dalībnieki. VDK orgāni viņus iebiedēja un draudēja. Tie varēja būt idejiski motīvi. Šajā gadījumā tie atrodas priekšplānā.

Piemēram, latviešu tautības cilvēkam VDK varēja paskaidrot, ka viņam jāveicina Latvijas neatkarības nostiprināšanās. Mēs to saprotam, tu to saproti un vari palīdzēt.

Nacionālā fronte darbojas topošās Latvijas valsts interesēs, taču tajā var rīkoties ekstrēmisti, ir iespējama ārzemju spēku iejaukšanās. Šī demagoģija ir ļoti plaša un rafinēta. Tā iedarbojās uz cilvēkiem.

Čekisti kopumā bija konspirācijas teoriju piekritēji, tāds bija viņu pasaules redzējums. Slepenie spēki, piedalīšanās, ietekmēšana, informētība. To pašu viņi iedvesa savervētajiem: piederība pie mūsu stiprās organizācijas tev palīdzēs. Cilvēkiem bija arī savtīgi nolūki. Jā, tolaik VDK nemaksāja par aģentūras darbu, taču tā varēja atlīdzināt izdevumus, ja kāds ir samaksājis rēķinu restorānā. Izdevumi "operatīvajām vajadzībām” varēja būt visai ievērojami. Aģentiem varēja pasniegt vērtīgas dāvanas. Tātad VDK varēja pārliecināt cilvēkus: kopā ar mums tev būs labāk. Personu, kas kļuva par aģentiem 1990.-1991. gados, motivācija ir acīmredzama: aktīvi darbojās Baltijas kara apgabala Sevišķā daļa. Aģentus vervēja ne tikai Latvijas VDK. To darīja arī militārā pretizlūkošana.

Kā vērtējat, ka daudzi šajā laika posmā savervētie cilvēki kategoriski noliedz savu sadarbību ar VDK?

Es šajā situācijā ticētu dokumentam. Pat pēdējos savas pastāvēšanas gados VDK nenodarbojās ar pierakstīšanu. Nebija tādas nepieciešamības.

Otrkārt, cilvēki, kas noliedz, zina, uz ko viņi paļaujas. Viņi paļaujas uz to, ka nav personas un darba lietas. Tāpēc nav iespējams neko pārbaudīt, ir tikai kartīte. Taču kartītē ir norādīts virsnieks, kas veica vervēšanu un nodaļa, kurā notika vervēšana. Ir norādīts savervēšanas datums, dati par personu.

Formāli var teikt, ka tādu kartīti var uzrakstīt arī bez konkrēta cilvēka piedalīšanās. Mēs labi saprotam: pirms kartīte nonāk arhīvā, tiek veikts milzīgs darbs.  Tas nav kaut kas neizdarāms,  taču cilvēks tiek pārbaudīts, tiek veidots viņa raksturojums. Aizpilda milzum daudz dokumentu un tad raksta ziņojumu par notikušo vervēšanu. Tikai pēc tam kartīte nonāk arhīvā.

Cita lieta, ka savervētie cilvēki pēc tam neko nav izdarījuši, īpaši pēdējos VDK pastāvēšanas gados. Iespējams, viņi pat nav gājuši uz tikšanos ar šo darbinieku, bet viņi ir piekrituši sadarboties, ir izvēlējušies savu segvārdu. Viņi ir parakstījušies par sadarbību. Šis paraksts atrodas aģenta personas lietā. Mēs nevaram pārbaudīt šo lietu un teikt: tu piekriti sadarboties, tad padomāji un neko nedarīji. Godīgi vajadzētu tā pateikt. Es saprotu cilvēkus, kuri negrib atzīties. Man viņu ir patiesi žēl.

Tas nav iespējams, ka viņi kaut ko neatceras. Viņi vienkārši melo.

Domāju, ka jā. Šajā gadījumā viņi cenšas sevi glābt, jo nav iespējams atzīt to, kas šodien ir pretrunā ar viņu viedokli, ir pretrunā ar viņu pārliecību, tēlu. Tas ir traips viņu reputācijā. [Vācu rakstniekam] Ginteram Grasam arī nebija patīkami atcerēties, ka viņš reiz dienējis SS. Pēc tam viss tik un tā nāca gaismā. Ko var teikt šajā gadījumā? Žēl, bet ir jābūt godīgākam.

Mūsu slavenā kinorežisore ir aprakstījusi, kā viņu vervēja, bet viņa kategoriski atteikusies sadarboties. Vai ir iespējams, ka pēc šīs tikšanās par viņu tika ieviesta kartīte?

Nē. Tas ir izslēgts. Ja cilvēks atsakās sadarboties, tas tiek fiksēts kartītē. Tas kartotēkā ir redzams. Kartītē redzams, kādas daļas uzskaitē ir aģents, ir datums, ja aģents nodots no vienas daļas otrai. Tas neko neliecina par aģenta aktivitāti. Tas liecina par to, ka formāli aģents ir aģentūras tīklā. Tikai no viņa ziņojumiem ir redzams, vai viņš kaut ko dara vai nedara. Nezinu, vai Latvijā ir saglabājušies VDK 5. daļas darba plāni  un atskaites. Ir jāmeklē arī partijas arhīvā, viņi šādus materiālus sūtīja arī vadībai. Atskaitēs var parādīties arī aģentu operatīvie segvārdi. Tas jāpārbauda.

VDK nenodarbojās ar pierakstījumiem?

Man nav zināmi tādi gadījumi. Tam nebija nekādas jēgas. Daudzi var izdomāt konspiratīvas teorijas un teikt: VDK juta, ka vara izslīd no viņu rokām. Viņi atstāja kartītes, lai apkaunotu godīgus cilvēkus. Tā mēģināja attaisnoties cilvēki, kas nesaprot, kā strādāja uzskaites un arhīva daļa. Ir aģentu lietu reģistrācijas žurnāls. Šajā žurnālā tiek fiksēta lietas nonākšana arhīvā.

Es teiktu precīzāk: lieta neatrodas arhīvā. Tā atrodas pie operatīvā darbinieka, kurš strādā ar šo lietu. Pēc tam, kad ir pārtrūkuši sakari ar aģentu, darbinieks lietu nodod arhīvā. Tāpēc kartīte arhīvā ir kā zināms signāls, kā liecība, ka lieta atrodas pie operatīvā darbinieka.

Operatīvais darbinieks nevar iznīcināt lietu, jo tā ir reģistrēta Latvijas PSR VDK 10. daļā - Uzskaites un arhīva daļā. Tas ir svarīgi arī tad, ja runājam par  komunistiem un viņu ievēlēšanu partijas orgānos. Piemēram, aģentu ievēl partijas orgānos, viņš kļūst par kādas rajona partijas komitejas sekretāru. Aģentūras sakari ar viņu tūlīt tiek pārtraukti, bet aģenta darba un personas lietas tiek iznīcinātas. Arī par to žurnālos tiek izdarīta atzīme. Tas ir absolūts likums. Ja lietu neiznīcināja, cilvēks joprojām turpināja būt aģents. Taču viņš varēja būt neaktīvs.

Cilvēka piederība VDK aģentūrai PSRS laikos nebija valsts noslēpums.

Tagad Krievijā tas ir valsts noslēpums, bet padomju laikos tas nebija valsts noslēpums, jo tā bija tava un VDK iekšēja darīšana. Tavas attiecības ar VDK reglamentēja VDK pavēles, tās neiekļaujas padomju likumības ietvaros. Aģentūras it kā nav. Tā ir kā privāta uzņēmējdarbība sarunāšanas līmenī.

Tiesības zināt

Ir viedoklis, ka kartotēkas publiskošana radījusi zināmu kaitējumu, jo šī kartotēka nav pilnīga, tā pilnībā neatklāj notiekošo, jo ļoti liela daļa VDK dokumentu ir aizvesti uz Krieviju. Tā Latvijas pētniekiem nav pieejama. Jūs varat iegūt piekļuvi, varat pētīt to dokumentu daļu, kas atrodas šeit.

Es ļoti bieži esmu piedalījies diskusijās par lustrāciju. Par to, vai ir labi vai slikti, ja tiks publiskota kartotēka. Bija ļoti daudz lustrācijas pretinieku, kas savu pozīciju balstīja uz sekojošo: mums nav visu dokumentu, pastāv iespēja kļūdīties un kādu, kurš gandrīz nav sadarbojies vai nav sadarbojies vispār, nosaukt par aģentu. Tāpēc to nevajag darīt. Ja nepārzini materiālu pilnībā, labāk ir neko nedarīt.

Liksim to mierā un nepētīsim. Taču šis materiāls ir. Kad mēs to pētīsim? Pēc 200 gadiem? Kad tas vairs nebūs aktuāli pat pēctečiem? Tas ir absurds. Tas nav pareizi. Mēs saprotam, ka nepilnīga materiāla pētīšanas procesā varam nonākt pie secinājumiem, kuri vēlāk var tikt papildināti vai daļēji pārskatīti. Tas nav nekas briesmīgs. Zināšanu iegūšanai un centieniem iegūt zināšanas vienmēr ir zināma cena. Vienmēr ir sastopamas zināmas grūtības, bet tās ir jāpārvar. Ir viegli attaisnoties, lai neko nedarītu. Ir jāvirzās uz priekšu. Šāda argumentācija ir ļoti viltīga. Ir kaut arī nepilnīgs dokumentu masīvs, kas mums rada priekšstatu, kā tas strādāja un kas tur bija.

Valdības līmenī tika nolemts padarīt šo kartotēku publiski pieejamu.

90. gadu sākumā bija VDK darbinieku iemīļots arguments: pat radiniekiem nevajag rādīt arhīva izmeklēšanas lietas, jo sāksies rēķinu kārtošana. Uzzinās, kā kurš liecinājis, sāksies šo cilvēku medības. Tā nenotika. Tas ir primitīvs arguments, kas nestrādā. Tāpat ir arī ar VDK kartotēku. Latvijā ir gana civilizēta sabiedrība, lai saprastu un pieņemtu šo patiesību. Runājot par speciālistiem vai nespeciālistiem... Tad jau var teikt, ka nevajag pielaist cilvēkus zināmām jomām. Tu neko nesaproti, kāpēc tu par to spried? Jautājums ir par kaut ko citu. Ne jau nejauši es runāju par to, ka VDK ir valstisks orgāns. Tas rīkojās tautas vārdā.

Kad tauta ir izlēmusi, ka VDK darbība bija kaitīga, tai ir tiesības zināt visus šīs darbības aspektus.

Cita lieta, ka cilvēks var nesaprast līdz galam to, par ko tagad spriežam: kādi bija sadarbības principi, cik tālu šī sadarbība sniedzās, kad cilvēks varēja izbeigt sadarbību. Cilvēks par savu kaimiņu izlasīs, ka par viņu bija ieviesta kartīte, bet nesaskatīs neko dziļāk, neredzēs neko jaunu. Tas nav nekas briesmīgs. Kartīte taču bija.

Aģentu nedrīkst atšifrēt

Kā paredzat, vai tuvākajā laikā būs pieejama tā dokumentu daļa, kas atrodas Krievijas arhīvos?

Pastāvot esošajai Krievijas varai, tie nebūs pieejami, jo tie ir ticības simbols. Viss, kas ir saistīts ar Padomju Savienību, esošajai Krievijas varai ir sakrāls. Jā, šī vara atzīst to, ka notika politiskas represijas. Esošā vara saka pareizus vārdus par to, ka šādas represijas nav pieļaujamas. Mēs to esam sapratuši, tas ir palicis pagātnē.

Taču joprojām tiek turētas godā padomju vērtības, tai skaitā čekistu dotā vārda vērtība - aģentu nedrīkst atšifrēt. Kad čekisti vervēja aģentus, viņi solīja, ka šo cilvēku vārdus nekad neuzzinās. Aģentūras vārdu neizpaušana ir svēta lieta. Pēkšņi ir pienācis laiks, kad sabiedriskajā telpā parādās šie vārdi. Piemēram, Latvijā, tos padara publiski pieejamus. Kremlim tas nav pieņemami. Kāpēc viņi paturēja materiālus? Tas ir skaidrs. Kad sabruka Padomju Savienība, viņi paņēma šos materiālus. Taču viņiem tos vajadzēja atdot atpakaļ. Starpvalstu līmenī ir tiesisks iemesls, lai pieprasītu arhīvu atdošanu. Kremlim šie arhīvi bija svarīgi, jo cilvēki, kas atradās aģentūras aparātā, ir vadāmi. Arī tas ir iemesls šantāžai, šoreiz no Krievijas kaimiņa puses. Šādam cilvēkam var teikt: tu taču kādreiz biji, tagad... Cita lieta, ka vairums no viņiem atteiksies strādāt Krievijas labā. Un tie, kas neatteiksies?

Krievijai šis materiāls bija ļoti vērtīgs kā perspektīvs materiāls nākotnei. Taču šodien tas ir zaudējis jēgu.

Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš Latvija ir ieguvusi neatkarību. Šiem cilvēkiem, ar nelieliem izņēmumiem, vairs nav nekādas vērtības.

Taču Krievija tik un tā neatdos arhīvus principa dēļ, kamēr pastāv šī attieksme pret padomju [periodu], pret čekistu kā pret kaut ko ļoti svarīgu un sakrālu. Redzēsim, kā būs. Uzskatu, ka arhīvi ir jāatdod.

Taču mūsu sabiedrība zināmā mērā zaudēja pašpaļāvību. Tika apkaunoti tie, ar kuriem jau sen strīdējos. Es teicu, ka lustrācija neradīs ažiotāžu. Pāris nedēļu patrokšņos, kādam būs nepatīkami. Iespējams, kādam paliks slikti ar sirdi. Man ir žēl šo cilvēku. Ko lai dara? Tas ir jādara. Citādi mēs nekad neatbrīvosimies no šī ļaunuma.

Piederība slepenai organizācijai

Cilvēkam ir tiesības nenosaukt ienaidnieku vārdus no savu draugu loka, nenosaukt tos, kas nodeva, kas ziņoja. Ja runājam par aģentūras kartotēku - par kādu atriebību var būt runa, ja visbiežāk tā rada žēlumu, nesapratni, dažkārt smaidu. Skatoties kartotēku, aiz kartītēm neredzam cilvēkus. Taču iegūstam piemērus, gadījumus.

Mēs lasām par profesijām un saprotam, ka, piemēram, Ādas un venērisko slimību dispansera ārsts Drošības komitejai ir zelta vērts atradums.

Par to varam izdomāt virkni joku, jo tā ir dzīve, kas detaļās mums ir kā atklājums.

VDK gribēja zināt arī par šo cilvēku dzīves pusi. Ir ērti, ja zini vājības, trūkumus, netikumus. Tas viss strādā VDK "rūpnieciskajai ražošanai”, lai veidotu ideoloģijas, cilvēkus, ietekmes. Mēs sakām, ka VDK ir valsts valstī. Protams, VDK ir partijas instruments, taču tajā izveidojās čekistiska subkultūra ar savām vērtībām, ar saviem priekšstatiem par to, kas ir labi, kas ir slikti, kā izturēties pret cilvēkiem, kurus izvēlēties par aģentiem.

Samērā slavenais, rafinētais un viltīgais ģenerālis Pitovranovs, kurš Staļina laikā kādu brīdi sēdēja cietumā, teica, ka par aģentiem ir jāvervē cilvēki ar trūkumiem, pagrimušie, dzīves aizvainotie cilvēki.

Piederība spēcīgai organizācijai ļaus viņiem justies pārākiem par citiem. Jūs iegūsiet ļoti uzticamus un drošus palīgus. Viņi sapratīs, ka savu dzīvi ir saistījuši ar jums, bet jūs viņus aizsargāsiet un vadīsiet tālāk dzīvē. Es paudu kopējo jēgu, bet tas ir ļoti svarīgi, jo arī tas ir čekistu subkultūras elements. Tas, ko mēs saucam par “čekismu”. “Čekisms” ir ideoloģija, subkultūra, dzīvesveids. Es dažkārt saku: tas ir jaunā tipa cilvēks. Čekists, protams, ir padomju cilvēks, bet ar kvalitātes zīmi. Viņi ir vislielākā mērā padomju cilvēki, piedevām viņi ir piederīgi slepenai organizācijai.

Kā vērtējat, kādi dokumenti, kas Latvijā nav pieejami, atrodas Krievijā?

Lielākā dokumentu daļa atrodas Krievijā. Mani uztrauc kaut kas cits. Saskaņā ar [Vladimira] Krjučkova 1990. gada 24. novembra pavēli Nr.00150 šiem dokumentiem nav jāatrodas arhīvā. Jā, tos izveda no Latvijas, jo tos izveda no darbojošamies apakšvienībām. Taču saskaņā ar Krjučkova pavēli šiem dokumentiem nav jāatrodas arhīvā. Tomēr lielākais vairums dokumentu ir izvesti. Latvijā ir zināms izvesto dokumentu apjoms. Arhīvā nav izmeklēšanas lietu. Tās izskatīja reabilitācijas procesa laikā. Kādu reabilitēja, kādu ne, bet lietas neizveda uz Krieviju.

No Igaunijas izveda šos dokumentus, bet atdeva atpakaļ Igaunijai. Jeļcina laikā pastāvēja zināmi demokrātiski, civilizēti nosacījumi. Taču tie neattiecās uz to aģentūras operatīvo daļu, kas atradās Latvijas arhīvā. Protams, bez šīs daļas ir grūti, nevaram novērtēt pat aģentūras tīkla statistiku un virzību. Cik katru gadu savervēja jaunus aģentus, cik daudz to skaits samazinājās. Mēs tikai apmēram varam to novērtēt. Es nevaru nosaukt skaitļus, kas attiektos uz Latvijas VDK. Domāju, ka ar laiku tie kļūs zināmi.

Tā ir taisnība, ka Krjučkovs izdeva pavēli par to aģentu lietu iznīcināšanu, kas vairs nesadarbojās ar VDK?

Jā, bez šaubām. Tā bija atsevišķa pavēle. Krjučkovs baidījās, ka notiks kaut kas līdzīgs kā Berlīnē "Stasi” galvenajā mītnē. Redzēji pūli? Redzēji. Lasīji avīzēs? Lasīji. Vai devās triecienā ieņemt ēku? Devās. Ja nu pie mums notiks tāpat? Kartotēka atrodas Maskavā. Cita lieta, ka Krievijā nebija centralizētas aģentūras kartotēkas. VDK centrālajam aparātam nebija zināma Latvijas VDK aģentūra. Mums [Krievijā] nav šo kartīšu kopiju. Tāpēc visu laiku notika sarakste. Ja kāds aģents izbrauca no republikas, Latvijas PSR VDK rakstīja uz vietu, uz kurieni aģents devās, lai viņš tiktu iekļauts šajā aģentūras tīklā. Vai arī no turienes vaicāja, vai šis cilvēks nav bijis aģentūras tīklā. Taču kartīte nesekoja cilvēkam pa pēdām. Kartīte palika vietā, kur to ieviesa. Vietā, kurā aģents ieradās, tika izveidota jauna kartīte un ieviesta jauna lieta.

Cik lielā mērā jums ir pieejami šie arhīvi?

Tie nevienam nav pieejami. Krievijā ļoti akūts ir arhīvu pieejamības jautājums.

Ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāk piekļūt zināmam vēsturisko dokumentu masīvam, tai skaitā FDD [Federālā drošības dienesta] arhīviem. Jā, ir arhīvs. Var pieprasīt zināmas lietas, FDD ļaus ar tām iepazīties.

Tās ir lietas, kurām noņemts spiedogs par slepenību. Šajā ziņā viss ir skaidrs. Taču sabiedriskajā lietošanā nav FDD arhīvu uzziņas aparāta, nav pieejama fondu uzskaite. Iekšlietu ministrijas arhīvi vispār nav pieejami.

Vai pastāv iespēja, ka šos arhīvus iznīcinās?

Tos neiznīcinās, ja Latvijas valdība nemitīgi runās par šo jautājumu. Šis jautājums nemitīgi jāizvirza dienas kārtībā. Nemitīgi jāizrāda, ka ir zināms, cik daudz lietu izveda. Ja šīs lietas būtu Krievijas Federācijas īpašums, tā ar tām varētu rīkoties, kā grib. Taču šīs lietas nav Krievijas Federācijas īpašums. PSRS sastāvā Latvija bija valsts ar savu varu, ar savu likumdošanas bāzi. Tāpēc Latvijas valsts īpašums ir jāatdod atpakaļ.

Mums nav dokumentu, bet vēl ir dzīvi VDK darbinieki. Mēs viņus intervējam, cenšamies kaut ko uzzināt ar viņu palīdzību. Ir divas vai trīs "zvaigznes”, kas...

Kas redzamas un dzirdamas visos kanālos.

Jā. Taču pārējie atsakās runāt, atsaucoties uz VDK doto zvērestu. Kas tas ir par zvērestu?

Katra VDK, pirms tam NKVD [krievu: Народный комиссариат внутренних дел - Iekšlietu Tautas komisariāts] vai OGPU [krievu: Объединённое Государственное Политическое Управление - Galvenā politiskā pārvalde] darbinieka personas lietā ir apņemšanās neizpaust neko, kas ir saistīts ar darbu. Šī apņemšanās ir apstiprināta ar darbinieka parakstu. Gadījumā, ja apņemšanās tiks pārkāpta, tiks veikti represīvi pasākumi.

Uz apņemšanās atrodas darbinieka paraksts un datums. Taču zvērests nav spēkā kopš brīža, kad šī organizācija pārtrauc darbu. Ja tā būtu reliģiska organizācija, cilvēks turpinātu ticētam tam, kam viņš ticēja un ievērotu dotos zvērestus. Taču šīs organizācijas [VDK] vairs nav. Latvijā VDK uzskata par noziedzīgu organizāciju.

Ja bijušie darbinieki joprojām ievēro zvērestu, viņi joprojām ir šīs noziedzīgās organizācijas kalpi.

Kartotēka ir kā puzle

Vai uzzinājāt kaut ko jaunu no Latvijā publicētajiem dokumentiem?

Man patīk VDK dokumenti, jo man nav nācies lasīt aizraujošāku lasāmvielu. Daiļliteratūra ir kultūras parādība, tā ir māksla. Labprāt lasu savu iemīļoto rakstnieku darbus un VDK plānus, atskaites un citus materiālus.

Šie materiāli stāsta par dzīvi, tie rada vielu fantāzijai. Kartotēka ir kā puzle: izliekot šīs kartītes, redzam visu republikas dzīves mozaīku. Sākot ar šoferiem un beidzot ar bārmeņiem, sākot ar zinātnes un mākslas darbinieku un beidzot ar viesnīcas apkopēju. Tas ir ļoti interesanti. Tu saproti, kā funkcionēja šī sistēma. Arī pirms tam mūsu arhīvos biju redzējis aģentu kartītes, jo biju komisijas sastāvā. Es saprotu, kā tas ir, bet ir ļoti interesanti, ja apskatei un analīzei ir pakļauts uzreiz tik liels masīvs. Ir iespējams uzreiz visu saprast.

Kartotēkā ir visi. Kā Noasa šķirstā tajā ir pārstāvēti visi sabiedrības slāņi, izņemot Latvijas kompartijas CK un lielus partijas funkcionārus.

Taču par tiem viss tāpat ir skaidrs. Šie cilvēki bija zināmi. Taču šie cilvēki [kartotēkā] nebija zināmi. Viss slepenais agri vai vēlu kļūs atklāts. Šim principam ir jādarbojas.

Par ko var liecināt fakts, ka Latvijā nav aģentu personas un darba lietu reģistrācijas žurnālu par laiku pēc 1987. gada 12. janvāra?

Tas liecina tikai par to, ka pēdējās savervētās aģentūras reģistrācijas žurnāli ir izvesti kopā ar lietām. Aģentūras lietas netiek glabātas mūžīgi. Kopā ar tām aizved arī šos žurnālus. Lietas ir reģistrētas žurnālā. Ir skaidrs, ka līdz 1987. gadam žurnāli saglabājušies, jo visbiežāk tie attiecas uz jau iznīcinātām lietām, bet lietas, kas tiek aizvestas, tiek aizvestas kopā ar žurnāliem.

Tas nav iemesls, lai šaubītos par to aģentu kartītēm, kas ir savervēti pēc šī laika?

Protams, ka ne. Ja kāds saka, ka viņa kartīte ir aizpildīta un tur slepus nolikta, kartīšu masīvā varam atrast tādā pašā rokrakstā aizpildītu kartīti, kas ir sastādīta tad, kad tā ir sastādīta. Tajā ir norādīta attiecīgā nodaļa, analoga atrašanās vieta vai VDK orgāns. Naivi cilvēki uzskata, ka var uzzīmēt kartīti un to slepus ievietot arhīvā. Tā atšķirsies no tur esošajām kartītēm.

Katrs gadījums jāizskata individuāli, jo tas ir unikāls. Vienmēr ir svarīgi uzklausīt cilvēku. Šī joma ir ļoti delikāta, daudzi nevēlas atklāti par to runāt.

Bieži vien bijušie aģenti vienkārši pasaka: "Es neko neesmu darījis viņu labā, kartīte ar manu uzvārdu ir apmelošanas mēģinājums, tā neko nepierāda.” Protams, šādas atrunas pastāv, bet mums jāredz būtiskais. Būtiski ir tas, ka šie cilvēki var teikt: "Es darīju vairāk laba neatkarīgās Latvijas nākotnei, nekā kaitēju. Taču es sadarbojos ar PSRS organizāciju, kas iebilda pret Latvijas neatkarību.” Šī PSRS organizācija nav visuvarena.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla “IR” kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegt plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma divās daļās "Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā demonstrēta 2020.gada 30. un 31. janvārī.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
 
#SIF_MAF2019