Daniela Muzikanta-Spēlmaņa ģimene stabiņu atrada šopavasar, ar traktoru uzrokot zemi. Tas bija gandrīz pilnībā zem zemes, un, tikai to nomazgājot, atklājies ģerbonis. Par atradumu ļoti priecīgs bijis tētis, kas krāj senas lietas savā improvizētajā “muzejā”.
“No sākuma nelikās, ka tas ir kaut kas baigi īpašs. Pēc tam, kad es “Facebook” izlasīju rakstu, ka “Latvijas Valsts meži” ir atradis to, tikai tad sapratām, ka tas ir kaut kas saistīts ar dzelzceļu,” pastāstīja valdemārpilnieks Daniels.
Stabiņš, ko atrada “Latvijas Valsts meži”, atrodas aptuveni 12 kilometrus tālāk, pārdesmit metrus no ceļa. Pavasarī, pirms vēl saplaukušas lapas, Ingus Blumbergs gatavoja cirsmu un zīmēja tās robežu. “Zīmējot uz koka strīpu, praktiski viņam uzkāpu virsū. Būtu tas stabiņš kādus 5 metrus tālāk, tas tagad vēl tur stāvētu un diez vai atrastu,” sacīja “Latvijas Valsts mežu” Ziemeļkurzemes reģiona plānotājs Ingus Blumbergs.
Tobrīd stabiņš šķitis mazs, bet, šonedēļ to izrokot, izrādās, ka tas ir krietni garāks un vismaz 50 vai 60 kilogramus smags. Atradējs atcerējās, ka toreiz uzmanību piesaistījis ģerbonis, tāpēc vakarā internetā meklējis, kas tas īsti ir. Bet to, ka tas saistīts ar dzelzceļu un līniju Roja–Talsi, viņš nojautis.
“Es atceros – tēvs bērnībā ir gājis skrieties ar to bānīti. Un šitā ir tā vieta, kur bija kāpums, un tas bānītis lēnām, lēnām… Un tad pīpētāji varēja izkāpt ārā, ejot līdzi uzpīpēt. Tad es zināju, ka tāda lieta ir,” pastāstīja Blumbergs.
Dzelzceļa muzejā skaidroja, ka tas ir mērniecības apzīmējums atsavinātajām dzelzceļa zemēm. Tie nebija tieši uz dzelzceļa līnijām, bet tuvu tām. Šis varētu būt no 1938. gada, kad nedaudz pārbīdīts un pārveidots Rojas upes tilts. Ja tas būtu palicis mežā, visticamāk, aizietu zudībā. Tāpēc tas ceļos uz muzeju.
Taču visus atrastos stabiņus Dzelzceļa muzeja krājuma glabātāja Ance Pudāne aicina nerakt ārā: “Robežstabs jau arī apzīmē tieši tās vietas, konkrētās vietas atrašanos. Un, ja tas nonāk vienkārši muzeja kolekcijā, tad tas vairs neliecina, ka tas ir robežstabs. Jo tas ir piesaistīts kādai konkrētai vietai.”
Tomēr Dzelzceļa muzejam var sūtīt atrasto robežstabiņu fotogrāfijas, jo tie atšķiras. Arī Lubē atrastais ir vizuāli mazliet citādāks nekā jau krājumā esošais, un būs materiāls, ar ko darboties dzelzceļa vēstures pētniekiem. Par to, ka tur bijusi sena dzelzceļa līnija, var nojaust, ejot cauri mežam, kur ir paaugstinājumi un malās nelieli grāvji.
Dzelzceļa muzejs ir apkopojis visus Latvijā zināmos dzelzceļa objektus īpašā mājaslapā un virtuālā kartē. “Tur ir atliktas koordinātes stacijām, ir atzīmēti tādi svarīgākie tilti. Visas dzelzceļa līnijas maksimāli cenšamies ielikt, lai cilvēki, ceļojot pa Latviju, var atpazīt kādus dzelzceļa vēstures objektus, lai ir daudz interesantāk ceļot tiem, kam patīk industriālais mantojums,” sacīja muzeja krājuma glabātāja.
Ingus Blumbergs pats Dzelzceļa muzejā nekad nemaz nav bijis. Bet nu viņš jau ieplānojis aizvest tur ģimeni, lai parādītu savu vērtīgo atradumu.
