Lāčplēša dienu, kas kādreiz saukta arī par Uzvaras dienu vai Rīgas atbrīvošanas dienu, pirmo reizi atzīmēja 1920.gadā.
Šajā dienā pirms 96 gadiem svinīgi tika godināti pirmie 288 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri – cilvēki, kas cīnījās un nosargāja Latvijas neatkarību.
“Lāčplēša diena ir uzvaras diena Latvijas neatkarības karā. Piesaistīta gan tā ir ne pašām kara beigām, bet gan uzvarai pār Bermonta karaspēku Rīgā 1919.gada 11.novembrī, kas ir pirmā zīmīgā lielā uzvara, ko izdodas gūt lielā mērā pašu spēkiem ar sabiedroto valstu kuģu artilērijas atbalstu,” skaidro Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane.
Līdzīgi kā mūsdienās, arī 1920.gadā notika armijas parāde. Tomēr svecīšu dedzināšanas tradīcija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā nebija iedibināta.
“Pirmās ziņas par to, ka masveidā tiek dedzinātas [svecītes] pie Rīgas pils bastiona mūra, ir saistītas ar atmodas laiku, ar 1988. gada 11. novembri.
Šajā dienā pirmo reizi visos padomju okupācijas gados Rīgas pils tornī tiek uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Tas bija četros pēcpusdienā.
Pēc tam vakarā astoņos bija svinīgs piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa, un pēc šī pasākuma cilvēki cauri Vecrīgai devās uz Daugavmalu, lai liktu svecītes pie Rīgas pils mūra un laistu svecītes Daugavā,” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts.
Jau gadu vēlāk Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības 11. novembri izziņoja kā atceres dienu. “Drīz vien tā kļuva par tradīciju. Nākamajā gadā jau laikrakstos cilvēki tika aicināti nākt atkārtot šo iepriekšējā gadā radušos tradīciju,” stāsta Ķikuts.
Toreiz svecītes tika izvietotas ne vien krastmalā, bet arī māju logos, sevišķi laukos, jo šiem cilvēkiem nebija iespējas atbraukt uz Rīgu. Šī tradīcija pamazām izzūd, bet 11.novembra pasākums pie Rīgas pils mūriem joprojām katru gadu ir kupli apmeklēts.
