Stučka noiet no Latvijas vēstures skatuves: Padomju Latvijas pašlikvidācija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Pirms simt gadiem, 1920. gada 13. janvārī, Padomju Latvijas valdība paziņoja par darbības pārtraukšanu. Tobrīd bija apritējis gads kopš Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LPSR) izveidošanas un Konstitūcijas pieņemšanas mūsdienu Nacionālās operas namā Rīgā. 

Kaujas Latgalē

Padomju Latvija tika likvidēta desmitajā dienā pēc Latgales atbrīvošanas operācijas sākuma. Divas Latvijas un divas Polijas armijas divīzijas sekmīgi uzbruka Latgales dienvidos, jau pirmajā kauju dienā atņemot lieliniekiem Daugavpili. Situācija vēl bezcerīgāka kļuva, kad 9. janvārī uzbrukumā pārgāja Latvijas armijas grupa Ziemeļlatgalē un jau trešajā dienā ieņēma Kārsavas staciju, pārgriežot Daugavpils–Pleskavas dzelzceļa līniju un iegūstot lielas trofejas.

Līdz ar to Rēzekne, kur rezidēja padomju valdība, tika apdraudēta no trim pusēm un Padomju Krievijas 15. armijas rokās bija atlikusi tikai viena dzelzceļa līnija (Rēzekne–Zilupe), pa kuru saņemt apgādi un rezerves. Pēc aizsardzības pozīciju zaudēšanas pie Daugavas padomju spēkiem vairs nebija neviena nozīmīga dabiska šķēršļa, kuru varētu izmantot jaunu stabilu aizsardzības pozīciju izveidošanai. Padomju puse vēl lika cerības uz ievērojamām rezervēm, kuras steidzās uz Latgali no Igaunijas frontes un Rietumu frontes galvenās atbalsta bāzes Smoļenskā. Tomēr viens pēc otra visi tikko ieradušies padomju pulki tika sakauti. 

Padomju valdības evakuācija

12. janvārī Padomju valdības priekšsēdētāja vietnieks Dāvids Beika deva rīkojumu par padomju valdības un tās iestāžu evakuāciju no Rēzeknes uz Ludzu un tālāk vajadzības gadījumā caur Zilupi uz Veļikije Lukiem Krievijā. Tā bija jau otrā reize, kad Pētera Stučkas vadītā Latvijas Padomju valdība pameta Latvijas teritoriju. Pirmo reizi tas notika 1919. gada maija beigās–jūnija sākumā pēc Rīgas zaudēšanas. Tomēr līdz ar Cēsu kauju sākumu padomju spēku vajāšana tika pārtraukta un valdība sašaurinātā sastāvā varēja atgriezties un atsākt darbību Rēzeknē.

Padomju valdības priekšsēdētāja vietnieks Dāvids Beika
Padomju valdības priekšsēdētāja vietnieks Dāvids Beika

Uzbrukuma turpinājums 

13. janvārī latviešu un igauņu uzbrukums atsākās ar jaunu sparu. Latvijas armija ieņēma Preiļus un Viļānus, bet poļi Aglonu. Šajā laikā Latgales frontē no Kurzemes un Zemgales sāka ierasties Vidzemes divīzijas 5. Cēsu un pēc tā arī 4. Valmieras kājnieku pulki, kas bija vieni no spēcīgākajiem un kaujās rūdītākajiem Latvijas armijas pulkiem. Izgāzās arī padomju karaspēka ieplānotais pretuzbrukums Krustpils un Daugavpils virzienā.

Saprotot, ka militārā situācija ir kļuvusi bezcerīga, Latvijas Padomju valdība nolēma pašlikvidēties.

Līdz ar to tika izdarīts tas, ko latviešu komunisti bija mēģinājuši jau 1919. gada vasarā – toreiz Maskava lēma, ka padomju valdības pastāvēšana Latvijas austrumdaļā tomēr ir nepieciešama un neļāva likvidēt Padomju Latviju. Tagad situācija bija krasi mainījusies – Padomju Krievija bija noslēgusi pamieru ar Igauniju, uzsākusi slepenas pamiera sarunas ar Latviju, un latviešu komunistu valdība tai vairs nebija nepieciešama. Pareizāk sakot, tā tagad kļuva pat par traucēkli, jo latviešu komunisti bija kategoriski nostājušies pret miera slēgšanu ar “buržuāzisko” Latviju.

Latgales atbrīvošanas operācijas gaita 1920. gada janvārī
Latgales atbrīvošanas operācijas gaita 1920. gada janvārī

13. janvāra uzsaukums

13. janvārī Latvijas Padomju valdība vērsās pie “darba ļaudīm” ar speciālu uzsaukumu. Dokumentā ar Pētera Stučkas, viņa vietnieku J. Daniševska un J. Lencmaņa, kā arī sekretāra K. Kauliņa parakstiem, bija uzskaitīti padomju varas sasniegumi: Latvijas kultūrvēsturisko novadu (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) apvienošana; proletariāta diktatūras izveidošana, kā pēdējā pakāpe pirms pilnīgas latviešu darba ļaužu atbrīvošanas un komunisma iedibināšanas; muižnieku varas sagrāve, atņemot viņiem īpašumus un izdzenot no Baltijas; arī kapitālisma sagrāve, nacionalizējot uzņēmumus un viņu bagātības.

Padomju valdības vadītājs apgalvoja, ka, neskatoties uz nodevīgās latviešu buržuāzijas un sociāldemokrātu, kā arī Vācijas un Antantes valstu panākumiem, Komunistiskā partija Kurzemē un Vidzemē pieņemoties spēkā, un tās rokās pārejot Latvijas darbaļaužu politiskās dzīves vadīšana. Turpmāk, likvidējoties Padomju valdībai, kura vienlaikus pildīja arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas funkcijas,

partijas darba vadīšana uzticēta no jauna ievēlētai nelegālajai partijas Centrālkomitejai.

Uzsaukums noslēdzās ar apgalvojumu, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai vienīgajai piederot suverēnā vara Latvijā. 

Tās bija skaļas frāzes, kas nemaz neatbilda tā laika reālajai situācijai. Stučkam neizdevās ne apturēt padomju spēku atkāpšanos, ne pamiera un vēlāk miera noslēgšanu starp Latviju un Krieviju. Arī latviešu komunisti nekādu papildus popularitāti šādā ceļā nevarēja gūt. Komunistiskās Latvijas projekts uz divdesmit gadiem bija likvidēts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti