Nacionālo partizānu nometnes vietā 1945. gada janvārī–martā bija izvietojusies viena no vislielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijā, pastāstīja Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, uzsverot, ka partizāni pēc komandiera Pētera Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni.
Tās oficiālais nosaukums bija “Saliņu mītnes”, bet tautā tā tika dēvēta arī par “Jauno Berlīni”. Nometnē bija uzbūvētas 24 zemnīcas, divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca. “Saliņu mītnēs” dzīvoja aptuveni 400 cilvēku.
Kā uzsvēra Rita Gruševa, kara beigās nometnē nonāca aizvien vairāk cilvēku, no čekas vajāšanās te slēpās arī sievietes un bērni, tāpēc bija nepieciešams ne tikai nodrošināt nometnes apsardzi, bet arī iekārtot sadzīvi.
“Dzīvojamajos bunkuros bija divstāvu nāras vai lāvas, dzīvoja pa 20–30 cilvēki, bija māla plītiņas, pie kā sasildīties,” pastāstīja Gruševa.
Nacionālo partizānu dzīve nometnē bija skarba, taču arī šādos apstākļos te cepa maizi, te dzima bērni, notika dievkalpojumi, laulāja jaunos.
Pašā Saliņu mītnes vietā priekšā redzams atjaunotais baznīcas bunkurs. Te tolaik reāli atradās baznīcas bunkurs, kurā priesteris Ludvigs Štagars katru dienu vadīja dievkalpojumus. “Bija tāds neliels galdiņš, lūgšanu grāmata, un te atradās arī nometnes slimnīca. Šis bunkurs tika atjaunots pēc Domicellas Pundures – sievietes, kura palikusi pēdējā no tiem, kas tolaik te ir bijuši, – atmiņām,” norādīja Gruševa.
1945. gada martā Stompaku purvā jau bija izvietojies liels skaits nacionālo partizānu, un 2. martā nometnei uzbruka gandrīz pustūkstoti liela NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta; krievu val. – Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) vienība. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 kaujiniekus. Taču lielākajai daļai purva vidū ielenkto nacionālo partizānu puteņainā marta naktī izdevās izlauzties un nelielās grupiņās izklīst Liepnas un Grīvas mežos.
Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis ir pētījis nacionālo partizānu kustību Latgalē, un uzskata – lai arī nacionālie partizāni patiesi cerēja uz Latvijas valsts neatkarības atgūšanu, ar laiku kļuva skaidrs, ka šīs cīņas iznākums var būt vai nu nāve, vai ieslodzījums.
“Cilvēki gāja mežos, bēga no mobilizācijas, un tobrīd tur atradās arī cilvēki, kuri bija gatavi uzņemties organizēšanu. Tas bija Pēteris Supe, Abrenes apriņķa agronoms, viņa domubiedri. Cilvēki, kuri mērķtiecīgi bija gatavi doties cīņā. Latvijas valsts ideja par Latvijas brīvību, par neatkarību bija aizgājusi cilvēkos. Viņi šo ideju bija pieņēmusi par savu, viņi bija gatavi cīnīties par šis valsts neatkarību un brīvības atgūšanu, upurēties šai cīņā, pārciest ilgus gadus mežā dzīvojot un cīnoties,” pastāstīja Turčinskis.
“Tā arī ir šīs valsts nepārtrauktība – tas nebija tā, ka mēs tikām okupēti un vairāk nekas nenotika. Mēs turpinājām cīnīties,”
uzsvēra vēsturnieks.
Tagad uz nacionālo partizānu mītnēm dabas liegumā “Stompaku purvi” ved marķēta taka, bet nākotnē šo vietu plānots attīstīt ne tikai kā tūrisma, bet arī kā atceres vietu. Par uzņēmuma “Latvijas Valsts meži” piešķirtajiem 40 tūkstošiem eiro atjaunotā baznīcas bunkura iesvētīšana, kas notika 2. martā – Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienā – ir tikai pirmais solis, bet, lai attīstītu visu nometnes teritoriju, iespējams, vajadzētu pat nepilnu miljonu eiro.
