Vēsturnieks Marģers Vestermanis, kurš pats pārdzīvojis holokaustu, savos pētījumos savācis vairāk nekā sešsimt stāstu par ebreju glābšanu Latvijā. Liepājā un apkārtnē tādu ir zināms vairāk nekā desmit. Viens no tiem ir saistīts ar Roberta un Johannas Sedulu ģimeni. Viņi 19 mēnešus Liepājas centrā mājas pagrabā slēpuši 11 cilvēkus. 2019. gada vasarā Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” tika atklāta izstāde “Otrā pasaules kara laika mode. 1938-1945”. Īpaša vieta tajā tika atvēlēta stāstiem par ebreju glābšanu holokausta laikā – šo daļu, veicot lielu darbu, sagatavoja Liepājas muzeja vēsturniece Anna Norvele.
Taču pētījumi, dokumentu un liecību meklēšana turpinās.
“Pateicoties sadarbībai ar fondu “Uniting History”, esam padziļināti sākuši pētīt ebreju glābšanas vēsturi Liepājā un apkārtnē. Glābēju un izglābto dzīves un likteņus. Un, runājot par šiem stāstiem Liepājā un apkārtnē, nedrīkst nepievērst uzmanību Aizputei. Tā bija ārkārtīgi drosmīga un vīrišķīga rīcība, kurā bija iesaistīta liela ģimene. Diemžēl viss beidzās traģiski,” Rus.lsm.lv pastāstīja Žaņa Lipkes memoriāla muzeja pedagoģe, pētniece un gide Maija Meiere-Oša.
Memoriāls Šķēdes kāpās uzcelts šausmīgā vietā. “Šeit nacisti tikai 1941. gada 15.– 17.jūlija akcijā vien zvēriski iznīcināja 2749 cilvēkus – 78% toreizējās Liepājas ebreju kopienas. Šķēdes kāpās tika bez žēlastības nogalināti arī daudzi citi dažādu tautību cilvēki – karagūstekņi, tie, kurus nacisti uzskatīja par lojāliem komunistiem un nelojāliem nacistu režīmam,” uzsvēra Maija Meiere-Oša.
Memoriāls sākas ar “Taisnīgo starp tautām” aleju. Tie ir stabiņi-stēlas ar to vārdiem, kuri, riskējot ar sevi, glāba ebrejus. Te ir arī stabiņi ar Aizputes “Taisnīgo starp tautām” vārdiem – Šusteru, Pūķu, Dzenes.
Atraitnei Ievai Dzenei, sākoties Otrajam pasaules karam, bija gandrīz 50 gadu. Viņa dzīvoja Liepājas ielā 9 – tās ir Aizputes pilsdrupas, bet tolaik tur bija arī dzīvokļi. Ievai bija trīs meitas – Anna Molija Olga, Grieta Emīlija un Marija Elza.
Anna apprecējās ar Žani Pūķi, Elza – ar viņa brāli Kārli. Puiši bija no Nīcas, no lielas daudzbērnu ģimenes, Žanis bija piektais bērns, Kārlis – jaunākais no astoņiem bērniem. Žanis 16 gadu vecumā zaudēja labo roku – tā smagi cieta, iekļūstot kuļmašīnā, nācās amputēt līdz elkonim. Un puisis ne tikai iemācījās rakstīt ar kreiso roku, bet izstrādāja ļoti skaistu rokrakstu. Kara sākumā abas šīs ģimenes dzīvoja Aizputē. Žanis strādāja par lietvedi pie policijas priekšnieka Jāņa Lapiņa, Kārlis – par skroderi Aizputes kūdras fabrikā, tur bija arī šūšanas darbnīca.
Ievas Dzenes trešā meita Emīlija apprecējās ar Gerhardu Šusteru. Pirms kara viņš bija komjaunietis, strādāja par šoferi un pārvaldnieku Viļa Lāča Jūrmalas vasarnīcā. Kad nacisti ieņēma Rīgu, Gerhardu kopā ar citiem komunistiem un komjauniešiem iesēdināja Centrālcietumā, kur sita un visādi mocīja. Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Aizputē, strādāja A. Vītola mehāniskajā darbnīcā “Tērauds”. Gerharda tēvs Jānis Šusters, kuram bija sociāldemokrātiski uzskati, uz 1905. gada revolūcijas viļņa aizbrauca uz Šveici, trimdā iepazinās ar Raini. Viņš ilgu laiku dzīvoja Cīrihē, kur liktenis viņu saveda kopā ar rīdzinieci Ernu. Tā nu Gerhards piedzima Cīrihē.
Aizputes kūdras ieguves vietās – fabrikas strādnieki ieguva kūdru Pleces purvā – strādāja arī ebreji no Rīgas geto. Īsaks Heifecs bija dzimis Rīgā, mācījies Latvijas Universitātes matemātikas fakultātē, kopā ar tēvu strādājis ģimenes veikaliņā Marijas ielā. Bija precējies, sieva nogalināta Rumbulā. Josels Gecs bijis no Lietuvas, par viņu nekas vairāk nav zināms. Brāļi Leibs un Šoloms Uzdini dzimuši Višķos, dzīvojuši un strādājuši Rīgā. Leibs nodarbojies ar tirdzniecību. Viņa sieva izdzīvojusi, jo paspējusi evakuēties uz Uzbekistānu. Šoloms bijis skroderis, viņa sieva un divgadīgā meitiņa, visticamāk, arī gājušas bojā Rumbulā.
Pūķu un vīru no Rīgas geto pazīšanās sākās uz profesionāla pamata – Kārlis un Šoloms bija drēbnieki. Ar laiku viņi sadraudzējās.
Žanim – ņemot vērā, kur viņš strādāja, - bija satriecoša piekļuve informācijai. 1942. gada vasaras beigās, kad kūdras ieguves sezona tuvojās nobeigumam, Aizputes policijas priekšnieka Jāņa Lapiņa kabinetā notika sanāksme. Tajā izskanēja, ka ebrejus paredzēts aizvest. Tas varēja nozīmēt visu ko – atgriešanos geto, nosūtīšanu uz Kurtenhofas (Salaspils) koncentrācijas nometni, iznīcināšanu… Žanis par to pastāstīja Kārlim, bet Kārlis – Šolomam. Un piedāvāja visus paslēpt.
Brāļi Pūķi vērsās pie Gerharda, kurš neieredzēja nacistus un, protams, neatteica palīdzību. Puiši trijatā iekārtoja pirmo slēptuvi Ievas Dzenes mājas bēniņos. Pienākot ziemai, ierīkoja vēl vienu slēptuvi kaimiņos, tur, kur dzīvoja Pūķi, – tā tika iekārtota zem vistu kūts. Tur ebreju puiši arī slēpās līdz 1944. gada janvārim… Par viņiem rūpējās visa lielā ģimene.
“Pēc vienas no versijām, kāds no kaimiņiem pamanījis, kā slēptuves iemītnieki naktī izgājuši ārā, lai paelpotu svaigu gaisu un nedaudz izkustētos. Un aizskrējis uz policiju. Bet ir arī cita versija. Tiesa, avots nav pārāk drošs. Bija tāds liepājnieks Kārlis Siljakovs. Presē minēts, ka viņš bija politiskās policijas Liepājas apriņķa nodaļas priekšnieks. Pirms padomju armijas ierašanās paspēja emigrēt no Latvijas, visu mūžu nodzīvoja trimdā. 1972. gadā viņu tiesāja par kara noziegumiem, taču attaisnoja. Un desmit gadus pēc tam viņš izdeva grāmatu “Mana atbilde”. Vēsta arī par mūsu stāstu – no savas puses – taču jauc daudzus faktus. Tad lūk. Siljakovs apgalvoja, ka pie policijas priekšnieka atnākusi kāda sieviete un paziņojusi, ka redzējusi, kā kaut kādi cilvēki zaguši kartupeļus no Aizputes pils pagraba, bet kartupeļi tur glabāti visas kūdras fabrikas vajadzībām. Un viens no šiem zagļiem bijis Žanis Pūķis! Policijas priekšnieks nav noticējis – viņa lietvedis bija ļoti inteliģents cilvēks, turklāt ar vienu roku. Bet pēc kāda laika šī sieviete bijusi klāt ar jaunu stāstu – viņa esot bēniņos kārusi veļu, kāja aizķērusies aiz elektrības vada un viņa guvusi strāvas triecienu! Siljakovs vēsta, ka, apskatot bēniņus, noskaidrojies, ka pieslēgums bijis nelikumīgs, bet vads vedis uz labi iekārtotu bunkuru. Tukšu. Tā izmērs bijis 2x4 metri, tajā bijušas gultas, radio… Slēptuve atradusies virs Ievas Dzenes dzīvokļa. Tā arī atklājuši šo ģimeni,” pastāstīja Maija Meiere-Oša.
Arestēti visi, izņemot Emīliju, Gerharda sievu. Viņai bijis bērns invalīds, varbūt tāpēc arī nav aiztikuši… Viņa paspējusi brīdināt ebrejus, ka visa ģimene saņemta ciet. Un viņi bēguši no savas slēptuves Pils ielā 4. Viņiem bijis ierocis. To viņiem nodevusi Anna, Žaņa sieva. Bet viņa to dabūjusi no brālēna Valda Krūmiņa – viņš dezertējis no leģiona, un Anna palīdzējusi viņam izglābties.
“Viņi devušies uz mežu un tur paslēpušies. Taču ļoti neveiksmīgi. Tieši tobrīd tuvumā medījuši trīs aizputieši, starp kuriem bijis arī viens policists. Ebreji izdzirdējuši šāvienus, pamanījuši formu… Ko gan viņi varēja nodomāt? Ka “medī” viņus. Un viņi nošāvušies,” pastāstīja Maija.
Bet lielās Dzenes-Pūķu-Šusteru ģimenes mokas tikai sākās…
“Gerhardu Šusteru nacisti uzskatīja par pašu galveno vaininieku. Varbūt tāpēc, ka viņš ticis arestēts jau pirms tam. Viņu deviņus mēnešu noturēja Liepājas cietumā, ņirgājās par viņu un pēc tam nošāva. Annu arestēja, lai gan viņa bija stāvoklī. Izlaida neilgi pirms dzemdībām, dēls Oskars stāstīja, ka māte sista un mocīta. Jāni Šusteru arestēja, viņa sievu Ernu neaiztika. Vecāko Šusteru, Žani, Elzu un Kārli Pūķus, Ievu Dzeni – visu lielo ģimeni – nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Ievas dokumentos – tas ir rets gadījums, parasti tā nerakstīja – tika tieši norādīts iemesls: “Ebreju slēpšana un palīdzība viņiem.”
Ieva nomira 1944. gada Ziemassvētkos, savā dzimšanas dienā… Oficiālais iemesls – sirds nepietiekamība. Bet visiem taču ir zināms par drausmīgajiem apstākļiem koncentrācijas nometnēs. Kad tur biju, gids stāstīja – kad nometne atbrīvota, sargsuņi svēruši vairāk nekā ieslodzītie… Visi šīs lielās ģimenes vīrieši gāja bojā ugunsgrēkā Štuthofā. Izdzīvoja tikai Elza Pūķe. 1945. gadā viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem dzina “nāves maršā”. Ziema. Sals. Tos, kuri neizturēja un pakrita, nogalināja. Dienu pirms tam, kad nometnē ieradās padomju armija, no “nāves marša” dalībniekiem bija palikuši dzīvi 11 cilvēki. Nākamajā rītā – trīs. Viņu vidū arī Elza. Un pēc hospitāļa viņa devās mājās, uz Aizputi. Kājām. Tukšajā ģimenes ligzdā viņa atgriezās 1945. gada jūnijā,” lielās ģimenes bojāejas stāstu pavēstīja Maija.
Holokausta muzejs un memoriāls “Jad Vašem” Jeruzalemē 1999. gada 4. oktobrī piešķīra Gerhardam un Emīlijai Šusteriem, Jānim Šusteram, Elzai un Kārlim Pūķiem, Annai un Žanim Pūķiem un Ievai Dzenei goda nosaukumu “Taisnīgie starp tautām”.
- Rus.Lsm.lv pateicas par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā un par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas Žaņa Lipkes memoriālā muzeja pedagoģei, pētniecei un gidei Maijai Meierei-Ošai.
