- Visas fotogrāfijas, izņemot tās, pie kurām norādīts atsevišķi, LSM.lv devusi iespēju publicēt Latvijas Pareizticīgās baznīcas Daugavpils–Rēzeknes diecēze
Šī garīdznieku misionāru struktūra radās, pateicoties Viļņas un Lietuvas metropolītam, Baltijas eksarham Sergijam (Voskresenskim). Hitlerieši, kas bija okupējuši Pleskavas, Novgorodas un daļēji Ļeņingradas apgabalu, izdeva virkni dokumentu, kas šajās teritorijās pieļāva baznīcas darbību, kas padomju varas gados bija praktiski pilnīgi izbeigta. Eksarhs Sergijs ierosināja sūtīt turp misionārus garīdzniekus no okupētajām Baltijas valstīm.
Pirmajā – augusta – “desantā” bija 14 cilvēki, nedaudz vēlāk pievienojās vēl divi. Gandrīz visi – no Latvijas, viņu vecums bija no 19 līdz 69 gadiem. Vairākums bija gados jauni un enerģiski garīdznieki. Pavisam divarpus gadu laikā Pleskavas misijas sastāvā pabija apmēram 300 cilvēki, viņu vidū bija arī garīdznieki no Krievijas ziemeļrietumu apgabaliem un misionāri, kas nebija garīdznieki. Misijas darbība aptvēra apmēram divus miljonus Krievijas ziemeļrietumu apgabalu iedzīvotāju, līdz 1944. gadam tur tika atvērti vairāk nekā 400 dievnami.
“Salīdzinoši nesen, 2014. gadā, 99 gadu vecumā aizgāja no dzīves pēdējais misijas dalībnieks protohierejs Georgijs Tailovs. Pleskavas pareizticīgās misijas būtība bija kalpošanā. Dalībnieki bija garīdznieki, bet garīdznieks atrodas tur, kur ir viņa draudze, kurai viņš ir vajadzīgs.
Garīdznieks kaut kādā ziņā ir pavadonis, Cilvēkus vairāk nekā divdesmit gadus mocīja garīgās slāpes – lielākā daļa garīdznieku bija izsūtīti, dievnami slēgti (līdz Otrā pasaules kara sākumam padomju vara bija iznīcinājusi 120 tūkstošus garīdzniecības pārstāvju. Visā PSRS teritorijā bija palikuši četri bīskapi un apmēram 500 darbojošās baznīcas. – L.V.) Nebija iespējams salaulāties, kristīt bērnus, vienkārši dzirdēt Dieva vārdu. Mūsu mācītāji, kurus sūtīja metropolīts Sergijs, arī nesa šo vārdu – iesvētīja, laulāja, izvadīja. Citiem vārdiem – atgrieza cilvēkus baznīcas paspārnē. Atsaucība bija ļoti liela – smagajā kara laikā cilvēki vērsās pie Dieva, ne pie kāda cita…
Diemžēl vēl nav pienācis laiks, lai galīgi saprastu, kas tad īstenībā bija Pleskavas misija. Pašlaik Krievijā garīdzniekus, kas piedalījās šajā misijā, visbiežāk uzskata par fašisma atbalstītājiem, taču, tas, protams, tā nav.
Viņi ticēja, ka patiesība uzvarēs, ka fašisma ļaunums tiks iznīcināts, bet viņu dzimtene tiks atbrīvota. Viņi pildīja savu pilsonisko un garīgo pienākumu. Darīja savu darbu ar lūgšanu par dzimteni un tuvākajiem uz lūpām.
Pleskavas misija ir tāds Dieva brīnums. Kristus paēdināja izsalkušos, izdziedēja slimos un atnesa Vārdu, kuru daudzi sadzirdēja. Tā arī šeit – mācītāji redzēja tautas bēdas un nevarēja palikt malā,” Rus.lsm.lv pastāstīja Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska baznīcas mācītājs, hierejs Aleksandrs Jukimovičs.
Iraīda, kuras tēvs mācītājs Jānis (Ivans Ļogkijs) kalpoja misijā, pēc tam emigrēja uz ASV un tur kļuva par bīskapu, atmiņās rakstīja: “Tēvam kalpošana Pleskavas misijā bija nozīmīgākais dzīves notikums. Emigrācijā viņš bieži par šo laiku stāstīja. Lūk, viņa vārdi: “Kad 1941. gada augustā mēs atbraucām uz Pleskavu, uz ielas garāmgājēji ar asarām acīs nāca klāt, lai saņemtu svētību. Pirmajā dievkalpojumā katedrālē visi, kas lūdzās, izsūdzēja grēkus. Mums šķita, ka nevis garīdznieki atbraukuši stiprināt tautu, bet tauta stiprina garīdzniekus.” Tēvs misijā rakstījis dienasgrāmatu, kas diemžēl pazudusi. Kad garīdzniekiem deva iespēju izvēlēties draudzes, viņš teicis: “Es braukšu uz turieni, kur neviens negrib braukt.” Un nosūtīts uz vistuvāko rajonu frontei, uz Gdovu.”
1942. gada rudenī Viļņā sāka darbu teoloģijas kursi, lai papildinātu misionāru rindas, jo viņu trūka. Izvērsās izglītojošā darbība – tika izdoti žurnāli, bija radioraidījumi.
Skolās sāka mācīt ticības mācību, taču drīz hitlerieši šo priekšmetu aizliedza, tāpat kā dievkalpojumus nometnēs karagūstekņiem – tos pārtrauca jau 1941. gada rudenī.
Misionāri organizēja patversmes bērniem, kuri bija zaudējuši vecākus vai bija šķirti no viņiem. Zināms, ka 1943. gadā, pateicoties metropolītam Sergijam (Voskresenskim), tika atbrīvoti un nodoti audzināšanā ģimenēm bērni no Salaspils nometnes. Aleksandrs Jukimovičs pastāstīja Rus.lsm.lv par Rīgas Sv. Trijādības-Sergija klostera mūķeni Eisebiju (Fedosejevu), kura skrupulozi veidoja bērnu kartotēku un vāca ziņas par tiem, kuri ņēma bērnus audzināšanā. Tas ļoti noderēja vēlāk, kad kara izšķirtie cilvēki sāka meklēt cits citu.
Pleskavā un apgabalā karagūstekņu nometnēs ieslodzītie atradās necilvēcīgos apstākļos, valsts no viņiem bija atteikusies, jo Starptautiskais Sarkanais Krusts nevarēja vienoties ar Staļinu. Vienīgā palīdzība bija no baznīcas un Pleskavas misionāriem – draudzes locekļi gatavoja pusdienas, vāca siltās drēbes, medikamentus un veda uz nometnēm.
Situācija bija sarežģīta. No vienas puses, misijas darbību kontrolēja vācieši, no otras puses – aktīvi darbojās partizāni. Visas pretrunas un sarežģītā, dažkārt neiespējamā tikumiskā izvēle mākslinieciski atainota režisora Vladimira Hotiņenko filmā “Cienīgtēvs” (“Поп”), kas uzņemta 2009. gadā pēc Aleksandra Segeņa tāda paša nosaukuma romāna. Par galvenā varoņa – lauku mācītāja misionāra Aleksandra Ioņina – prototipu kļuva protohierejs Aleksejs Ionovs (1907–1977), kurš dzimis Daugavpilī un tur beidzis reālģimnāziju.
Ionovs kalpoja Rīgā, mācījās Parīzē un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Misijas sastāvā Ostrovā un apkārtnē atjaunoja 15 dievnamus. Tuvojoties Sarkanajai armijai, garīdznieks devās uz Vāciju, pēc tam nonāca Austrijā, bet vēlāk – ASV (filmā Ioņins paliek Krievijā un nokļūst nometnēs – L.V.). Rietumos daudz nodarbojās ar garīgo atbalstu krievu emigrantiem un krievu jauniešu reliģisko izglītošanu. Apbedīts ASV.
Jau minētais Ivans Ļogkijs (1907–1995) arī dzimis Daugavpilī, beidzis reālģimnāziju, tad Rīgā pedagoģijas kursus, pēc tiem bija skolotājs Latgalē. Kā garīdznieks kalpoja Daugavpilī, Kaplavā, Rīgā. Misijā strādāja neilgi, jo bijušas problēmas ar veselību. Pēc tam izvests uz Vāciju, kur kādu laiku apvienoja kalpošanu baznīcā ar darbu metalurģijas rūpnīcā. 1949. gadā pārcēlās uz ASV, kur iesvētīts par bīskapu, tur arī miris.
Protohierejs Nikolajs Koļiberskis (1872–1942) – gados vecākais misijas dalībnieks – dzimis Pleskavā, dzimtajā pilsētā ieguvis garīgo izglītību. Ilgi kalpoja Pleskavas guberņā, mācīja ticības mācību un senslāvu valodu, rūpējās par cietuma bibliotēku. No 1921. gada dzīvoja Latvijā, kopš 1930. gada – Daugavpilī, kur kalpoja Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcā, bet pilsētas krievu skolā mācīja daudzus priekšmetus, to vidū Latvijas vēsturi un darbmācību. 1938. gadā pārcelts uz Liepāju, vēlāk – uz Rīgu. Lielā vecuma dēļ misijā kalpoja neilgi. Miris Rīgā, apbedīts Ivana kapos.
Ar Daugavpili saistīti vēl četru misijas dalībnieku likteņi, tie ir Nikolajs Trubeckojs (1907–1978), Jakovs Načiss (1912–1991), Kirils Načiss (1920–2008) un Nikolajs Žunda (1913–1953). Viņi visi, tāpat kā daudzi citi misionāri, kas nepameta dzimteni, tika pakļauti represijām un ieslodzīti nometnēs.
Krāslavā dzimušais Nikolajs Trubeckojs beidzis Daugavpils ģimnāziju un pedagoģijas kursus, pēc tam garīgo semināru Rīgā un teoloģijas institūtu Parīzē, mācījies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Kalpoja dažādās Latvijas baznīcās. Misijā rediģēja žurnālu “Pravoslavnij hristiaņin” (“Православный христианин”). Trubeckojs arestēts 1944. gadā, viņu gribējuši savervēt, taču nesekmīgi. Desmit gadi nometnēs. Izsūtījums. Garīdznieka darbā viņš varēja atgriezties 1956. gadā. No 1960. gada līdz savai nāvei 1978. gadā potohierejs Trubeckojs kalpoja Rīgā. Apbedīts Debesbraukšanas kapos.
Jakovs Načiss dzimis Grīvā, mācījies un vēlāk kalpojis Daugavpilī. No 1941. līdz 1943. gadam bijis Pleskavas misijas dalībnieks. 1945. gadā arestēts, piespriesti desmit gadi nometnēs. Pēc atbrīvošanas 1955. gadā viņam nebija tiesību atgriezties Latvijā, ar ģimeni dzīvoja Krievijas ziemeļos un kalpoja vietējās baznīcās. No 1960. gada – Latvijā, pēdējos gados dzīvoja Rīgā, tur arī apbedīts.
Jakova jaunākais brālis Kirils Načiss, kurš Daugavpilī vecākajam brālim palīdzēja dievkalpojumos, arī misijā kalpoja kopā ar viņu. 1944. gadā izvests uz Vāciju, pēc tam, kad Kēnigsbergu ieņēma padomju karaspēks, nokļuva nometnē. Atbrīvots 1946. gada pavasarī, atgriezās Latvijā, strādāja rūpnīcās Daugavpilī un Rīgā. 1950. gadā arestēts, atbrīvots 1955. gadā un aizbrauca uz ziemeļiem pie Jakova. Vēlāk mācījās Ļeņingradas garīgajā seminārā (tagad – Sanktpēterburgas Garīgā akadēmija) un kalpoja Ļeņingradā un apkārtnē. 1976. gadā kļuva par arhimandrītu. Apbedīts Sanktpēterburgā.
Vistraģiskākais liktenis bija Nikolajam Žundam. Viņš dzimis Ilūkstes apriņķī reliģiozā zemnieku ģimenē, kurā auguši pieci bērni. Nikolajs bijis vecākais. Beidzis semināru Rīgā, kalpoja Saldū. 1936. gadā lūdza pārcelt viņu uz Daugavpili, jo tur dzīvoja ģimene, sāka kalpot cietokšņa garnizona katedrālē, kur bija trīs altāri un lūdzās trīs konfesijas – luterāņi, katoļi un pareizticīgie. 1940. gadā kļuva par Daugsvpils Sv. Borisa un Gļeba katedrāles pārzini. No 1941. gada Nikolajs Žunda strādāja misijā, pēc tās likvidēšanas 1944. gada aprīlī atgriezās dzimtajā pusē, lai kalpotu Ilūkstē. Vasarā pie garīdznieka ieradās čekisti. Lika kopā ar viņiem braukt uz Rīgu. Draudzes locekļi atceras – mācītājs bijis priestera svārkos, tikko bija beidzis dievkalpojumu. Priestera svārkos arī aizgājis. Vairāk netika redzēts.
Spriedums – divdesmit gadi labošanas darbu nometnēs Krasnojarskas novadā, kur ir mūžīgais sasalums. Nikolajs Žunda nomira 1953. gadā cietuma slimnīcā ar tuberkulozi, trīs dienas pēc tam, kad viņam apritēja četrdesmit gadi. Nikolaju neklātienē izvadīja jaunākais brālis Josifs, kurš tobrīd kalpoja Ludzā. 1961. gadā Josifs Žunda, tad jau garīdznieks Daugavpilī, tur pareizticīgo kapos iekārtoja nosacītu kapavietu brāļa piemiņai.
Aleksandrs Jukimovičs Rus.lsm.lv pastāstīja, ka Augšdaugavas novada Maļinovas draudzē, kur viņš arī kalpo, bijuši divi garīdznieki, kuriem bijušas tiešas saiknes ar metropolītu Sergiju (Voskresenski): “Viņi nebija misionāri, viņi atradās līdzās misijai.”
Viens no tiem – mūks Simeons Sivakovs, metropolīta Sergija šoferis. Ir zināms, ka Voskresenskis tika nogalināts 1944. gada aprīlī, viņa nāves apstākļi joprojām ir neskaidri. (Versijas ir vairākas: uzbrukuši partizāni – vietējie vai poļu “Armia Krajowa”, vai lietuviešu nacionālie, vai arī gestapo sarīkots inscenējums. – L.V.) Metropolīts nošauts kopā ar šoferi – Sergijs brauca no Viļņas uz Kauņu. Bet viņam nebija tikai viens šoferis.
“Otrs bija Sivakovs. Visi, kuri tā vai citādi bija saistīti ar metropolītu Sergiju, tika arestēti un represēti, tas turpinājās līdz 1952. gadam. Tēvs Simeons izdzīvoja, atgriezās. Viņš tika iesvētīts par garīdznieku un nosūtīts uz Maļinovas draudzi, kas pārdzīvoja smagus laikus – padomju karaspēks atkāpjoties bija nodedzinājis baznīcu, pēc kara nācās mitināties pagaidu ēkā. Tēvs Simeons ļoti enerģiski tiesājās ar vietējo varu par baznīcas īpašumu, piemēram, par veco šķūni. Bieži nāca uz ciema padomi, runāja ar kolhozniekiem, cienāja bērnus ar konfektēm. Tiesa, pionieri viņam nepatika, viņš tos sauca par suņa kaklautiem… Nokalpoja Maļinovā piecpadsmit gadus, atdusas vietējā kapsētā. Viņš nesa to garīgo dzirksteli, kuru viņam nodeva metropolīts Sergijs.
Vēl viens garīdznieks bija Aleksandrs Isajevs. Misijā netika paņemts, jo bija pārāk jauns. Viņš no Maļinovas draudzes Zeļonovkas ciema kājām(!), riskējot ar dzīvību, ieradās Viļņā uz teoloģijas kursiem.
Sekmīgi tos pabeidza, pēc tam kalpoja savā draudzē. Bet 1949. gadā negaidīti aizbrauca no Latvijas uz nomaļu vietu Krievijā. Es runāju ar viņa dēlu un mazdēlu, viņi bija vienisprātis, ka tēvs Aleksandrs baidījies no aresta un izsūtīšanas, jo kursi, kuros viņš mācījies, gatavoja misionārus… Viņš bija soli no misijas. Nomaļajā vietā Krievijā viņš noslēpās. Dzīves beigās atgriezās Latvijā, apbedīts kapsētā savas dzimtās Zeļonovkas tuvumā,” pastāstīja Aleksandrs Jukimovičs.
Beidzot sarunu, Rus.lsm.lv uzdeva visai pasaulīgu jautājumu – vai Latvijas Pareizticīgā baznīca gatavojas atzīmēt Pleskavas misijas izveidošanas 80. gadadienu? “No vienas puses, mums jubilejas nav, tā ir mūsu ikdienas dzīve, ikdienas kalpošana. Misionārus vadīja Dievs, viņi glāba cilvēku dvēseles. No otras puses, baznīca vienmēr ar lūgšanām atceras gan Pleskavas misionārus, gan metropolītu Sergiju, gan visus, kas miruši nometnēs, – gan jubileju dienās, gan citā laikā,” atbildēja garīdznieks.
- Rus.lsm.lv pateicas par palīdzību Aleksandram Jukimovičam un vēsturniecei Ludmilai Žilvinskai. Publikācijā izmantoti vairāki materiāli no vietnes un Daugavpils autoru Ņinas un Valentīna Margeviču dokumentālās filmas “Pleskavas garīgā misija” (2008. g.)
