Sociālās atmiņas pētnieks: Deportāciju laika varoņu stāsti ir ļoti svarīgi nācijas apziņai

Latvijas sociālajā atmiņā saistība ar deportācijām dominē ciešanu un pāridarītāju stāstu, bet varoņu stāsti – liecības par tiem, kas glāba cilvēkus no represijām – ir neapjēgti. Taču tie ir ļoti svarīgi, jo nācijai var dod apziņu par spēju rīkoties pat visdrūmākajos laikos, intervijā Latvijas Radio sacīja  sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Šodien, 25.martā, pieminam komunistiskā genocīda upurus. Un, lai arī neatkarības gados pētīti gan dokumenti, gan vāktas represēto liecības, daudzas nianses deportāciju vēsturē ir palikušas neapjēgtas.  Piemēram, maz pētīti represijām nolemto cilvēku glābēju stāsti.

Pēc Kaprāna domām, būtu ļoti svarīgi izpētīt glābēju lappusi no staļinisko represiju vēstures. Kamēr mēs neesam apzinājušies šo varonību, visu laiku atražosim pārliecību, ka mēs kā tauta neko nevaram.  

To, ka glābēju stāsti maz pētīti, Kaprāns skaidroja ar to, ka “mēs joprojām esam postpadomju domāšanā, mums bija svarīgi izcelt pāridarītājus, lai viņus varētu nosodīt, un loģiski, ja ir pāridarītājs – tātad jābūt upurim”.

“Domāju, ka šī shēma, kas bija deviņdesmitajos gados ļoti svarīga, bija akla pret citām niansēm. Tās tiešām uztvertas kā nianses, nevis kā vienlīdz svarīgs veids, kā saprast komunisma noziegumus, kā notika sadarbība ar komunistisko režīmu,” skaidroja Kaprāns.

Viņš uzsver, ka tagad mums jādomā plašāk, jo vienkāršota shēma pakļauta izaicinājumiem un neveicina kritisko domāšanu par vēsturi. Runājot par deportācijām, mēs runājam par staļinismu, un, runājot par staļinismu, parasti runā melnbaltās kategorijās, ir grūti runāt citādi, atzina pētnieks.

Bet izsūtīšanās - šajā staļinisma laika traģēdijā - ir arī vieta varoņu stāstiem, un kopīgo nācijas stāstu var paplašināt, jo bija cilvēki, kas uzdrošinājās kaut ko darīt, un ir svarīgi par to runāt, ne tikai tāpēc, ka tas atsedz vienu neizstāstīto epizodi no represijām.

Tas arī nācijas līmenī iedod apziņu par rīcības spēju pat tad, kad tā ir ierobežota, “lūk, tu vari arī šajos drūmākajos staļinisma laikos rīkoties, apzinoties, ka vari zaudēt dzīvību”, skaidroja pētnieks.

Nepievēršot uzmanību šiem varoņu stāstiem,  “mēs sevi padarām par rīcībnespējīgiem, kad runā par apspiešanas posmiem vēsturē, bet mums jāvelk ārā varonības stāsti – tā mēs sevi ieraugām ne tikai kā apspiestus, bet arī kā tādus, kas apzināti un dažkārt ar panākumiem pretojas”, klāstīja  Kaprāns.

Šādi varonības stāsti rada ilgtermiņa sekas domāšanā, ka pat neiespējamos apstākļos bija iespējama pretestība, un šāda apziņa mazajai nācijai ir ļoti svarīga, īpaši  pašreizējos apstākļos, sacīja Kaprāns.

 

Cik daudz cilvēku pretojās izsūtīšanai, kādi bija mēģinājumi glābties - vai kāds kādu brīdināja, slēpa? Kāpēc deportāciju traģēdijas piemiņā nav atstāta vieta šiem varoņiem? Par to šonedēļ Latvijas Radio runāja divos „Īstenības izteiksme” raidījumos, (''Nezināmie varoņi - padomju represijām nolemto glābēji'' un ''Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis''), ko var noklausīties sabiedrisko mediju atskaņotājā “replay.lv”. 

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti