Vēsturiskais fons

• 1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija noslēdza neuzbrukšanas līgumu. Tā saucamā Molotova-Ribentropa pakta slepenā vienošanās paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu abu valstu ietekmes sfērās.

• 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš - Vācija iebruka Polijā, 17. septembrī Polijai uzbruka arī PSRS.

• 1940. gada pavasarī un vasaras sākumā, kad Hitlers sāka uzbrukumu rietumos, Staļins okupēja Baltijas valstis.
• 1940. gada 17. jūnijā, pēc PSRS valdības notas piespiedu pieņemšanas, notika Latvijas okupācija. Augusta Kirhenšteina valdība legalizēja Latvijas aneksiju, organizējot Tautas Saeimas vēlēšanas, lai pēc tam pasludinātu Latvijas PSR un panāktu Latvijas PSR iekļaušanu PSRS. Staļiniskā režīma iedibināšanu Latvijā pavadīja terors pret tās iedzīvotājiem.
• 1941. gada 14. jūnijā notika pirmās deportācijas uz Krievijas vistālākajiem reģioniem – naktī no mājām tika savākti un lopu vagonos no Latvijas tika izsūtīti 14 194 cilvēki. Vīriešus no ģimenēm atšķīra. Šīs deportācijas bija izplānotas vēl pirms Latvijas iekļaušanas PSRS un tika īstenotas vienlaikus ar deportācijām Lietuvā un Igaunijā.
• Ar Hitlera uzbrukumu Staļinam 1941. gada 22. jūnijā sākās arī karadarbība Latvijā. Padomju armija atkāpjas, un latvieši cer uz brīvas Latvijas Republikas atjaunošanu. Tas nepiepildās. Latvijā tika nodibināts nacistiskās Vācijas okupācijas režīms, kura mērķis bija pilnīga latviešu tautas iznīcināšana (zināma arī kā Ostlandes ģenerālplāns).
• Pasliktinoties Vācijas armijas stāvoklim Austrumu frontē, 1943. gadā sākās Latvijas vīriešu piespiedu mobilizācija Latviešu leģionā. Latvieši nespēja samierināties ar savas valsts neatkarības zaudēšanu. Kā pretspēks lielvaru agresijai sāka veidoties nacionālās pretestības kustība. PSRS savukārt organizēja tā saukto komunistisko pretestību.
• 1944. gada vasarā karadarbība Latvijā atsākās no jauna. Šoreiz PSRS armijas daļas vajāja bēgošos vāciešus. Vienīgi Kurzemes katlā tie patvērās, un cīņas par to turpinājās līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.gada 8. maijā.

Otrais pasaules karš karojošajām valstīm un okupētajām teritorijām prasīja milzīgus cilvēku, materiālo un garīgo resursu zaudējumus. Ja demokrātiskās valstis – ASV un Lielbritāniju – ar totalitāro Padomju Savienību vienoja cīņa pret kopīgu ienaidnieku – nacionālsociālistisko Vāciju, tad to kara mērķi un ideoloģija tomēr bija diametrāli pretēji, ko apliecināja arī kara noslēgumā iezīmējušās militāri-politiskās pretrunas.

1946. gada 5. martā, nepilnu gadu pēc Otrā pasaules kara beigām, Britu premjerministrs Vinstons Čerčils teica savu slaveno runu, kurā ideoloģisko cīņu starp kapitālistiskajām un komunistiskajām valstīm nosauca par “Dzelzs priekškaru”. Tas bija Aukstā kara sākums.

Kontakti ar Rietumiem

• Laikā no 1943. līdz 1994. gadam darbojās Latvijas Centrālā Padome (LCP) (aktīva darbība – līdz 1951. gadam). LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību.

• LCP deklarēja, ka „Latvijas tautas politika jādibina uz neatkarības un demokrātijas principiem bez agrākās demokrātijas trūkumiem un kļūdām”. LCP uzskatīja ka Latvijā joprojām ir spēkā 1922. gada 15. februārī pieņemtā Satversme.

• 1944. gada 8. septembra LCP sēdē pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
• Pēc P. Kalniņa nāves trimdā esošās LCP sesijas laikā 1947. gadā Valsts prezidenta funkcijas apstiprināja Saeimas priekšsēža biedram Jāzepam Rancānam, kas bija arī LCP priekšsēdis.

Latvijas patrioti uzskatīja par svarīgu skaidrot pasaules sabiedrībai, ka Latvija nav Vācijas sabiedrotā, ka cīņa pret PSRS karaspēku saistīta ar cerībām atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. LCP veidoja sakarus ar Rietumu demokrātijām un uzturēja sakarus arī ar Lietuvas augstāko atbrīvošanas komiteju un Igaunijas pretestības kustības centru. LCP uzturēja regulārus sakarus ar neitrālajām un Rietumu sabiedroto valstīm.

Nacionālā pretošanās kustība (mežabrāļi)

• 1944. gada vasarā, Sarkanajai Armijai sasniedzot Latvijas robežu un iebrūkot Latgalē, sāka veidoties pirmās nacionālo partizānu vienības. Par partizāniem sākotnēji kļuva vācu un Sarkanās armijas dezertieri un no iesaukšanas bēguļojošie.

• 1944. gada 2. oktobra naktī vācieši Abrenes apriņķī desantēja 11 vīru lielu diversantu grupu ar kodēto nosaukumu «Lapland». To vadīja bijušais apriņķa galvenais agronoms Pēteris Supe.

• 1945. gada janvāra sākumā partizāni pēc Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija «Saliņu mītnes», bet tautā tā tika dēvēta arī par «Jauno Berlīni».
• 1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu. Nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga divpadsmit stundas. Nodarot ienaidniekam ievērojamus zaudējumus, daļai partizānu kopā ar komandieri Supi izdevās izlauzties no aplenkuma. Turpmāk partizāni pulcējās mazākās grupās un, ņemot vērā Stompaku kaujas pieredzi, šādas nocietinātas nometnes vairs neierīkoja.
• 1946. gada 1. aprīlī LNPA (Latvijas nacionālā partizānu apvienība) vadītāju Pēteri Supi nogalināja čekas aģents, kurš pirms tam bija citas Latgales partizānu apvienības prezidija loceklis.
• 1945. gada pavasarī Dienvidlatgalē tika izveidota LTSpA (Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība), kuras izveidi iniciēja bijušais aizsargs Juris Rudzāts. Viņš bija izdomājis leģendu, ka it kā Rīgā ticies ar sūtņa Kārļa Zariņa pārstāvi, kurš devis viņam pilnvaras organizēt Latvijas pretestības armiju. Uz šo pilnvaru pamata viņš sāka apvienot izklaidu esošās partizānu grupas Latgalē un Sēlijā vienotā organizācijā. Viņš krita kaujā 1945. gada 17. novembrī Līvānu pagasta Augšmuktos, čekistiem uzbrūkot partizānu organizācijas biedra Augusta Cara mājai, kurā pirms 18. novembra bija sapulcējušies mežabrāļi.
• 1945. gada vasarā kļūt par LTSpA prieksšēdētāju piekrita katoļu priesteris Antons Juhņevičs, kurš atbalstīja partizānus un pēc čekistu uzbrukuma Vanagu baznīcai ar kauju bija izlauzies mežā.
• Par LNPA Centrālvidzemes nodaļas vadītāju kļūst bijušais skolotājs Kārlis Rusovs. Brāļu Rusovu (Kārlis, Jānis un Pēteris) partizānu vienības darbojās Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas, Ērgļu, Drustu, Veļķu un Mēdzulas pagastos. Viņš bija partizānu laikraksta “Sudrabota Saule” (1946. – 1948. gads) redaktors. Sagūstīts 1948. gada 4. jūlijā.

• 1945. gada 28. septembrī Alsviķu pagastā notika unikāls gadījums visā Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Tā bija LNPA vadības pārstāvju un vairāku LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darbinieku tikšanās, kurā nacionālos partizānus pārstāvēja A. Circāns. Šo sarunu laikā tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu visā Valkas apriņķa teritorijā. Starp LNPA grupējumu un LPSR IeTK. Alsviķos parakstītais pamiers bija spēkā 10 dienas – no 29. septembra līdz 9. oktobrim.
• Atšķirībā no brāļiem Rusoviem partizānu vienības komandieris Ziemeļvidzemē Kārlis Mūsiņš nekādās organizācijās neiesaistījās. Bijušā 19. divīzijas 42. grenadieru pulka kaujas virsnieka taktika izrādījās pareiza. Bieži mainot atrašanās vietu un ievērojot visstingrāko konspirāciju, Mūsiņa partizāni kā aktīva kaujas vienība spēja noturēties līdz pat 1953. gada rudenim. Tikai vistuvāko biedru nodevības rezultātā Kārlis Mūsiņš tika sagūstīts. Nāves sods viņam tika izpildīts 1955. gadā Butirku cietumā Maskavā.
• Kurzemē partizānu cīņas sākās pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, kad mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas leģionāru u.c. latviešu karavīru. 1945. gada jūlijā tika izveidota Latvijas Nacionālo partizānu organizācija (LNPO), kas aptvēra Kuldīgas, Ventspils, daļēji arī Aizputes un Talsu apriņķus.
• Bijušais Latviešu leģiona 15. divīzijas apmācības pulka virsleitnants Ēvalds Pakulis izveidoja Latvijas Nacionālo partizānu organizāciju „Kurzeme”, kuras kaujinieki 1945. gada 24. decembrī pārdrošā uzbrukumā ieņēma Kabili un virs tās pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Pakuļa grupas partizāni piedalījās vienā no lielākajām nacionālo partizānu kaujas akcijām – Rendas kaujā, kurā sakāva viņus arestēt ieradušos čekistu vienību.
• Ēvalds Pakulis centās apvienot visas Kurzemes grupas vienotā organizācijā. 1946. gada 6. un 7. septembrī pie Usmas ezera Ziemeļkurzemes partizānu grupas apvienojās kopējā organizācijā ar Kabiles partizānu grupas komandiera Ēvalda Pakuļa jau izveidoto Latvijas nacionālo partizānu apvienību „Kurzeme”. Šai sanāksmē, uzdodoties par angļu slepenā dienesta darbinieku, partizānus fotografēja iesūtītais čekas aģents Marģers Vītoliņš. Noticot aģenta Vītoliņa leģendai, Ēvalds Pakulis devās uz Rīgu, lai it kā satiktos ar angļu pārstāvjiem un tika arestēts.
• Līdzīgi kā daudzi citi pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē 19. divīzijas 53. grenadieru pulka kapteinis Pēteris Čevers nepadevās gūstā, bet kopā ar vairākiem sava pulka virsniekiem un kareivjiem iegāja Kurzemes mežos. Viņš nonāca Talsu apriņķa Vandzenes pagasta mežos. Satiekoties ar citiem leģiona virsniekiem, iekļāvās kapteiņa Nikolaja Straumes grupā, kurā darbojās Engures-Zentenes apkārtnē līdz 1948. gada pavasarim.
• No 1948. gada maija Čevers kļuva par grupas komandieri, kas dislocējās Talsu apriņķa Vandzenes un citu apkārtējo pagastu teritorijā.
• 1950. gada augustā Čevera partizāni uzgāja viltus partizānu grupu, kurā atradās iesūtīti angļu aģenti. Čevers noticēja viltus partizāniem.
• 1950. gada 3. februārī Čevera grupa izcīnīja kauju ar VDM karaspēka vienību, kuras rezultātā krita seši grupas dalībnieki, pārējie, izlaužoties no divkārša aplenkuma, aizgāja no vajātājiem. Nodevības rezultātā 1950. gada 1.-2. novembra naktī Čevers un vēl seši grupas dalībnieki tika sagūstīti.

Rietumu sabiedrotie

Pēc Otrā pasaules kara mainījās spēku sadalījums. Līdz šim dominējošā lielvara bija Apvienotā Karaliste. Pēc kara pasaules kārtību noteica trīs valstis – Apvienotā Karaliste, ASV un PSRS. Sabiedrotie karā pret ASS valstīm (Vācija, Japāna, Itālija) drīz zaudēja uzticību viens otram. Lielbritānija un ASV uzskatīja, ka PSRS vēlas uzsākt jaunu karu. Sākas bruņošanās sacensība un intensīva spiegošana.

Britu izlūkdienests SIS (Secret intelligence service) nevarēja tieši vadīt operācijas PSRS teritorijā, tāpēc tika iesaistītas neitrālās skandināvu valstis. Daļa aģentu treniņnometņu atradās Zviedrijā. Kuģis ''Lursen-S'', kas veda aģentus pāri Baltijas jūrai, kursēja no Zviedrijas ostām.

Pretrunu pilnā sadarbība

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki nebija labākie britu aģenti, un šo cilvēku motivācija bija cita. Baltieši vēlējās atgūt savas valstis, bet briti – savākt izlūkošanas informāciju. Ne vieni, ne otri nebija labākie partneri, taču Rietumu izlūkdienesti bija vienīgie, kas baltiešiem ļāva cerēt uz palīdzību no ārpasaules.

Sakari ar okupēto teritoriju pāri Baltijas jūrai izveidojās 1943. gadā. Šī sadarbība bija pretrunu pilna – vēl turpinājās karš pret Vāciju, Lielbritānija oficiāli bija padomju sabiedrotā.

Taču baltieši bija pretkomunistiski noskaņoti, liela daļa baltiešu aģentu uzskatīja, ka no jaunas okupācijas Baltiju var glābt sadarbība ar vācu karaspēku. Baltieši gan vāciešus, gan krievus uzskatīja par vienlīdz bīstamiem.

Britu izlūkdienesta (SIS) kļūda

1945. gada 15. oktobrī no Zviedrijas uz Latviju devās laiva ar četriem izlūkiem. Pie Latvijas krastiem laiva apgāzās, aģentus sagūstīja un nežēlīgi spīdzināja. Viņu raidītājs un šifru grāmata nonāca VDK rokās. Čekisti uzsāka savu operāciju - piesavinājās rāciju un šifrus un ar savervēta radioamatiera palīdzību nodibināja sakarus ar britu izlūkdienestu, uzdodoties par pretošanās kustības dalībniekiem. 1946. gadā briti nosūtīja uz Latviju Rihardu Zandi un Ēriku Tomsonu, viņu uzdevums bija noskaidrot, kas notika ar iepriekš sūtītajiem aģentiem. Britu izlūkdienesta kļūdas dēļ viņi nonāk VDK uzmanības lokā. VDK ieguva arvien vairāk informācijas par britu plāniem un ievilināja lamatās arī nacionālās pretošanās kustības biedrus.

Tā Rīgā uz tikšanos ar “Latvijas trimdas valdības” pārstāvjiem un kādu Lielbritānijas slepeno dienestu pārstāvi ierodas 14 augstākie partizānu komandieri. Nezinot, ka runā ar VDK aģentiem, viņi izstāstīja par plānotajām operācijām un visi tika arestēti.

Atombumba, Rietumos valdošie maldi un VDK uzvara

Pirmais atombumbas izmēģinājums Padomju Savienībā notika 1949. gada augustā. Pēc gada – 1950. gada – jūnijā sākas Korejas karš. Tas pastiprināja interesi par kodolprogrammu, politiķi izdarīja lielu spiedienu uz saviem izlūkdienestiem, lai tie ievāktu ziņas par PSRS nodomiem. Rietumi domāja, ka Padomju Savienība gatavojas uzsākt karu.

Baltija šiem nolūkiem bija ļoti piemērota. Tā kā Rietumos valdīja uzskats, ka Baltijas mežos ir desmitiem tūkstoši partizānu, SIS uzsāka operāciju “Jungle” (Džungļi), CIP – operāciju “Tilestone” (Vizla). To mērķis – iesūtīt Baltijā aģentus, kam jānodibina sakari ar nacionālo pretošanās kustību un jāiegūst informācija par PSRS kodolprogrammu. CIP ierīkoja apmācību centru Vācijā, Bādkaufreienā, SIS pagaidu treniņu bāzes ir Zviedrijā, bet Londonā – spiegu skola Čelsijas rajonā, 110 Old Church St. Aģentus apmāca šaušanā, izcelties ar laivām, lēkt ar izpletni, kauties un izdzīvot ekstremālos apstākļos.

1948. gadā VDK izspēlēja operāciju pret SIS. Tika sarīkota viltus bēgšana uz Rietumiem. VDK aģentam izdevās pārliecināt SIS, ka viņš ir Nacionālās pretošanās kustības pārstāvis, SIS viņam uzticējās un pat uzdeva vadīt izlūku grupu, kas devās uz Baltiju. Grupā bija pa diviem izlūkiem no katras Baltijas valsts. Izceļoties krastā pie Palangas, daļu izlūku nošauj, bet aģents izglābās un ziņoja uz Londonu par savu veiksmi. Turpmāk visi iesūtītie aģenti nonāca VDK rokās. 1949. gadā pretošanās kustība lielākoties bija apslāpēta.

Operācijai kļūstot plašākai, tās vadību pārņēma Maskava un tā sāka diktēt, kādu informāciju “iebarot” Rietumiem. Tas arī noveda pie operācijas izgāšanās – Maskava centās nodot britiem pārāk safabricētu informāciju un 1956. gadā SIS operāciju pārtrauca.

Pēdējā partizāniem nosūtītā ziņa skanēja šādi:

“Mēs vairs nevaram jums palīdzēt. Turpmāk vairs nesūtīsim ne cilvēkus, ne materiālo

palīdzību. Visas konspiratīvās mītnes ir atklātas… Šis ir mūsu pēdējais sakaru seanss

līdz labākiem laikiem. Mēs klausīsimies jūs līdz 30. jūnijam. Pēc tam – lai Dievs jums

palīdz!”

Operācijas ''Jungle'' ietvaros uz Baltijas valstīm tika nogādāti vismaz 42 aģenti. Parasti tas notika kādā tumšā vasaras naktī, kad nespīdēja mēness. Viņi devās pretim nezināmai nākotnei un viņu visu privātā traģēdija bija tā, ka, gribēdami darīt labu Latvijai, patiesībā viņi tai kaitēja, iesaistoties VDK spēlēs.