Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā Turcijas kaimiņvalsts Grieķija izvirzīja pretenzijas uz Turcijas Eiropas daļu ar galvaspilsētu Stambulu un zemēm Mazāzijas rietumu piekrastē. 1919. gada maijā Grieķijas karaspēks izcēlās Smirnas ostā, turku dēvētā par Izmiru, un sāka ekspansiju uz austrumiem. Smirnā apmēram puse iedzīvotāju bija grieķi; vēl ceturtā daļa – citi kristieši (armēņi un ieceļotāji no dažādām Eiropas valstīm), arī ebreji, savukārt atlikusī ceturtdaļa – turki un citi musulmaņi.
Šejienes grieķi savus tautiešus sveica kā atbrīvotājus, taču turkiem – gluži otrādi – šī okupācija nesolīja neko labu.
Grieķu iebrukums Mazāzijā lielā mērā bija katalizators turku karam par savas etniskās teritorijas saglabāšanu, kurā Turcijas priekšgalā nostājās ģenerālis Kemals, un izveidojās modernā Turcijas valsts. Grieķu darbībai trūka noteiktības, ciktāl pašā Grieķijā nebija vienotas nostājas pret šo ekspansiju, un to nepārprotami neatbalstīja arī karā uzvarējušās Antantes lielvalstis.
Tikmēr Kemals koncentrēja spēkus valsts centrā ap nākamo galvaspilsētu Ankaru, un, kad 1921. gada augustā grieķi galu galā pietuvojās šai pilsētai, turkiem izdevās viņus atsist. Vēl gads pagāja taktiskās cīņās ar mainīgiem panākumiem, un šī mīņāšanās nepavisam nenāca par labu Grieķijai, jo valstī pieauga iekšējās pretrunas, armija pagura. Kad 1922. gada augusta nogalē turki pēkšņi uzsāka pretuzbrukumu, grieķu fronte dažu dienu laikā sabruka.
Notika juceklīga atkāpšanās uz Smirnu, lai no šejienes evakuētos ar grieķu flotes kuģiem. Šī notikumu gaita izvērtās par traģēdiju Smirnas kristiešu iedzīvotājiem, kad pilsēta 9. septembrī krita turku rokās.
Sākās slaktiņš, kuru vaiņagoja 1922. gada 13. septembrī sācies ugunsgrēks, kas iznīcināja lielu daļu pilsētas.
Smirnas ostā bija noenkuroti Antantes karakuģi, jūrnieki apsargāja ārvalstu pārstāvniecības, un tas radīja kristiešu iedzīvotājos zināmu paļāvību. Tomēr jau pirmajā vakarā pēc pilsētas ieņemšanas sākās uzbrukumi, kuros piedalījās gan vietējie turki, gan turku armijas karavīri.
Saskaņā ar liecībām pirmie upuri bija armēņi, pret kuriem turku vara jau iepriekšējos gados bija īstenojusi genocīdu. Tad nāca grieķu kārta; reizēm netika taupīti arī ebreji un pat eiropiešu ieceļotāji, ja tie patrāpījās ceļā laupīt un slepkavot kārajam pūlim. Netrūkst liecību par daudzām zvērībām – upuru spīdzināšanu un sakropļošanu pirms nogalināšanas, masveidīgu sieviešu piesmiešanu. Tāpat ir daudz liecību par to, ka turku karavīri mērķtiecīgi aizdedzinājuši grieķu un armēņu mājas, tā izraisot ugunsnelaimi. Kad izmisušie kristieši, glābdamies no uguns, sapulcējās ostmalā, turki to aplenkuši un vairākas dienas turējuši nelaimīgos bez ūdens un ēdiena. Antantes karakuģi nav steigušies uzņemt bēgļus, līdz amerikāņu misionārs Asa Dženningss noorganizējis glābēju flotili. Turki ļāvuši aizbraukt sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, taču vīriešus spēka gados aizdzinuši spaidu darbos uz valsts iekšieni, kur lielāka daļa no viņiem gājusi bojā.
Aprēķins par Smirnas slaktiņa upurus skaitu svārstās no 10 000 līdz pat 100 000 bojāgājušo, neskaitot deportētos.
