Šī diena vēsturē

19. oktobris. Kauja pie Zamas Ziemeļāfrikā Kartāgā izšķīra visu tālāko vēstures gaitu

Šī diena vēsturē

21. oktobris. Pirmais japāņu "kamikadzes" uzbrukums sabiedroto kuģim

20. oktobris. Traģēdija Lužņiku stadionā Maskavā

Šī diena vēsturē: Traģēdija Lužņiku stadionā Maskavā

1982. gada 20. oktobrī Lužņiku stadionā, skatītājiem pēc futbola spēles pametot tribīnes, gaitenī izcēlās spiešanās, kurā dzīvību zaudēja vismaz 66 cilvēki. Lužņiku traģēdija ir smagākais šāda veida negadījums Krievijas sporta vēsturē.

1982. gadā Maskavā ziema iestājās agri. Jau oktobra otrajā pusē Krievijas galvaspilsētā temperatūra bija zem nulles un pirmais sniegs klājās uz ielām, jumtiem un arī soliem atklātā Lužņiku stadiona tribīnēs. Par spīti gluži ziemīgajam laikam, Eiropas Futbola asociāciju apvienības kausa izcīņas mačs 1982. gada 20. oktobrī starp Maskavas „Spartaku” un Hārlemas pilsētas klubu no Nīderlandes tomēr netika atcelts. Biļetes uz spēli gan iegādājās tikai paši kaismīgākie „Spartaka” karsēji, tāpēc stadiona administrācija nolēma atvērt publikai tikai daļu tribīņu. Pie tam skatītāji arī paši lielāko tiesu apmetās vienā stadiona pusē – tajā, kas tuvāk metro stacijai.

Arī futbolistu aktivitāti aukstais laiks acīmredzami neveicināja. Vienīgos vārtus iesita „Spartaka” pussargs Edgars Hess, un, kad līdz spēles beigām atlika vien pāris minūtes un nekas neliecināja, ka būtu gaidāms vēl kāds pavērsiens, publika sāka pamazām plūst uz izeju. Diezgan šaurajās kāpnēs, kas veda uz tribīņu izeju, sākās drūzmēšanās. Mača pamatlaiks jau bija galā, ritēja tiesneša piešķirtais kompensācijas laiks, un tad spartakietis Sergejs Švecovs iesita „Hārlemai” vēl vienus vārtus. Ap to pašu laiku drūzmēšanās gaitenī un kāpnēs kļuva par nežēlīgu spiešanos.

Aizmugurējie stūmās uz izeju un spieda priekšējos. Cilvēkus trieca pret sienām, pakritušos bradāja kājām, viņiem virsū krita nākamie, spiezdami apakšējos ar savu svaru.

Augumu spiedienu neizturēja kāpņu metāla margas, un cilvēki no vairāku metru augstuma krita uz betona grīdas. Milicijas, kas varētu mēģināt ieviest kārtību, gaitenī nebija, un, ja arī būtu, tad miliči, visdrīzāk, būtu bezspēcīgi.

Nākamajā dienā laikrakstā „Večerņjaja Moskva” parādījās divi teikumi: „Vakar „Lužņikos” pēc futbola mača beigām noticis nelaimes gadījums. Starp līdzjutējiem ir cietušie.” Tas bija vienīgais ziņojums padomju presē par Lužņiku traģēdiju. Patiesībā „starp līdzjutējiem” vismaz 66 cilvēki bija zaudējuši dzīvību un vismaz 300 guvuši diezgan smagas traumas. 66 – tas bija varas iestāžu vēlāk oficiāli atzītais skaitlis, kas gan, ievērojot notikušā apstākļus, šoreiz izklausās ticams.

Tā gada aukstais rudens Maskavā bija liktenīgs ne tikai desmitiem „Spartaka” karsēju Lužņiku stadionā. 7. novembrī, vērodams Oktobra revolūcijas svētku parādi un gājienu Sarkanajā laukumā, apsaldējās un dažas dienas vēlāk mira ilggadējais kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs.

Līdz ar Brežņeva nāvi izbeidzās vesels laikmets vēsturē, milzīgā valsts ar bažām un neziņu raudzījās nākotnē, un tas viss lielā mērā notušēja Lužņiku traģēdijas šausmas.

Par vienīgo īsti vainīgo tiesa atzina stadiona direktoru. Viņam piesprieda pusotru gadu labošanas darbos. Direktoram bija vajadzējis laikus paredzēt nelaimi un izdomāt, kā organizēt skatītāju plūsmas.

Par Lužņiku traģēdijas patiesajiem cēloņiem joprojām nav vienota viedokļa. Daudzi domā, ka liktenīgais bijis Švecova vārtu guvums – daļa „Spartaka” karsēju metušies atpakaļ uz tribīnēm un tādējādi radies sastrēgums. Jau tūdaļ pēc traģēdijas Maskavā sāka cirkulēt kāda karsēju sacerēta dziesma, kuras teksts vēsta par „neliešu mentu riebeklību” – proti, notikušajā tiek vainota milicija. Tajā vakarā sanākušie tribīnēs krietni iesildījušies ar attiecīga stipruma dzērieniem; miličus apmētājuši ar sniega pikām, to nenoliedz ne viena, ne otra puse. Iespējams, mests arī ar ledus gabaliem un pat pa kādai pudelei. Daži karsēji apgalvo, ka miliči ar nolūku atvēruši izejas tikai daļēji, lai šaurākā plūsmā atpazītu un arestētu galvenos nekārtību cēlājus. Drošu pierādījumu šādai versijai gan nav, un vispār Lužņiku traģēdijas sakarā var teikt, ka tās sarīkošanai visdrīzāk nebija vajadzīga kāda mērķtiecīga darbošanās, pilnīgi pietika ar pārdomātas darbības trūkumu.

 

Šī diena vēsturē

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt