20. gadsimta pirmajā pusē Ķīna piedzīvoja ilgstošu pilsoņkara un japāņu iebrukuma periodu. Šai laikā Tibeta pasludināja savu neatkarību, ko gan īsti neatzina neviens no spēkiem, kas cīnījās par varu Ķīnā. 1950. gadā, uzvarējusi pilsoņu karā, komunistiskā Ķīnas valdība ķērās pie Pekinas kontroles atjaunošanas Tibetā.
Kad tibetieši neizrādīja atsaucību Ķīnas diplomātiskajiem centieniem, Mao Dzeduns nosūtīja apmēram 20 000 vīru lielu Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu uz strīdīgu robežteritoriju Tibetas austrumdaļā, kur tas dažu dienu kaujās iznīcināja Tibetas armijas grupējumu, nogalinot kādus 5000 tibetiešu karavīru.
Apmēram mēnesi pēc šī notikuma par Tibetas valdnieku oficiāli tika kronēts Dalailama XIV Tenzins Gjatso, tobrīd piecpadsmit gadus vecs pusaudzis. Tomēr viņa vecumam nebija būtiskas nozīmes notikumu tālākajā attīstībā – Tibetai neatlika nekas cits, kā padoties pārspēkam.
Saskaņā ar tā dēvēto „Septiņpadsmit punktu vienošanos par Tibetas mierīgu atbrīvošanu” Tibeta atzina sevi par Ķīnas sastāvdaļu, ielaida savā teritorijā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu un nodeva Pekinas ziņā savas ārlietas. Savukārt Ķīnas komunistu valdība piekrita saglabāt Tibetā pastāvošo pārvaldes struktūru un neuzspiest Tibetai sociālās reformas. Arī Dalailama palika „savā vietā”, lai gan – kā tas jau bija paredzams – tikai uz kādu laiku.
Sākumā gan abas puses centās ievērot „Septiņpadsmit punktus”. Dalailama pat 1955. gadā apmeklēja Pekinu, tikās ar Mao Dzedunu un tika ievēlēts par Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku.
Tomēr slepenībā Tibetas līderis sāka interesēties par iespējām rast politisko patvērumu Indijā un arī organizēt sacelšanos, sadarbojoties arī Amerikas Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldi.
Konflikts jau atkal uzliesmoja austrumu pierobežā – tibetiešu apdzīvotā teritorijā, kuru Ķīna neatzina par Tibetas sastāvdaļu. Šo provinču iedzīvotāji jau visai drīz dabūja izbaudīt visus sociālistiskās iekārtas labumus. Mēģinājumi nacionalizēt lopkopju ģintīm izsenis piederējušās zemes izraisīja bruņotu sacelšanos, kuru ķīnieši apspieda ar lielu nežēlību, izrēķinādamies arī ar budistu mūkiem. Delegācija, kuru Dalailama sūtīja dumpinieku nomierināšanai, pēc apstākļu noskaidrošanas pārgāja sacēlušos pusē.
Sacelšanās Tibetas galvaspilsētā Lhasā uzliesmoja 1959. gada martā. Viss sākās ar uzaicinājumu Dalailamam apmeklēt kādu pasākumu Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingenta štābā.
Radās aizdomas, ka komunisti plāno arestēt Dalailamu, un ar šīm aizdomām pietika, lai cilvēki izietu ielās.
Pūlis izrēķinājās ar ierēdņiem, kurus uzskatīja par nodevējiem, pasludināja Tibetas neatkarību un sāka celt ielās barikādes. Cerības uz uzvaru gan bija niecīgas. 15. martā, kad Dalailamas vasaras rezidences tuvumā parādījās Tautas atbrīvošanas armijas artilērijas pozīcijas, kļuva skaidrs, ka tālākā valdnieka uzturēšanās galvaspilsētā un Tibetā vispār kļuvusi pārāk bīstama.
1959. gada 17. martā, kad pie pils eksplodēja vairāki šāviņi, Dalailama XIV pameta Lhasu un 30. martā šķērsoja Indijas robežu, lai neatgrieztos savā zemē līdz pat šodienai. Sacelšanos apspieda jau pēc dažām dienām; tajā nogalināto tibetiešu skaits, pēc dažu avotu ziņām, pārsniedz 80 000.
