Laikam tie Oviljē abatijas benediktiešu brāļi, kuri 1693. gada 4. augusta rītā dzirdēja no abatijas vīna pagraba puses atskanam izsista korķa paukšķi un pagraba meistara tēva Pjēra Perinjona izsaucienu, tūdaļ steidzās trokšņa virzienā.
Kā visi Šampaņas vīndari, arī viņi labi zināja, ka tāds korķa paukšķis var nozīmēt nepatīkamus pārsteigumus.
Šampaņa atrodas samērā tālu uz ziemeļiem, un tajos laikos mēdza gadīties, ka pāragri pienākusi ziema pārtrauc jaunā vīna rūgšanas procesu, atstājot tajā neizlietotu raugu un nepārstrādātu cukuru. Kad šādu vīnu iepildīja pudelēs, rūgšana nereti atsākās un izdalījās ogļskābā gāze. Labākajā gadījumā pudelei izspieda korķi, sliktākajā tā eksplodēja un nereti detonēja arī līdzās esošās pudeles, pārvēršot vīna pagrabu pludojošā haosā. Tomēr šoreiz bažas bija nevietā: ielūkojušies vīna pagrabā, klosterbrāļi ieraudzīja godājamo pagrabmeistaru ar vīna baudītāja iejūsmu vaigā un vēderainu Šampaņas vīna pudeli rokā. Virs kakliņa cēlās balta putu cepurīte.
"Nāciet ātrāk – es dzeru zvaigznes!" sauca tēvs Pjērs.
Visticamāk gan, ka patiesībā šāda epizode nekad nav notikusi, un to sagudrojuši reklāmas tekstraži 19. gadsimta beigās. Tēva Perinjona dzīves laikā, 17. gadsimtā, atkārtotā vīna rūgšana pudelēs tika uzskatīta par Šampaņas vīnkopju nelaimi, un godājamā Oviljē pagrabmeistara pierakstos ir atrodami sīki ieteikumi, kas būtu darāms, lai no šādas pārrūgšanas izvairītos. Pat ja tēvs Perinjons arī pagaršoja šādu pārrūgušu vīnu, pat ja viņam tas garšoja, viņš diezin vai mūža nogalē mainīja savus ieskatus. Nē – burbuļojošais vīns ir sabojāts!
Tomēr ir zināms, ka jau 16. gadsimta pirmajā pusē benediktiešu mūki Sentilēras abatijā Langedokā, Francijas dienvidos, sākuši raudzēt dzirkstošo vīnu. 17. gadsimtā, apmēram 50 gadus pirms tēva Perinjona, britu dabas pētnieks Krisofers Marrets iesniedza Londonas Karaliskajai biedrībai pētījumu, kurā precīzi aprakstīja vīna otrreizējās raudzēšanas metodi.
Un tieši briti bija tie, kuri pirmie novērtēja burbuļojošā Šampaņas vīna izcilās īpašības un sāka to pasūtīt arvien lielākos daudzumos. 1715. gadā mira Saules karalis Luijs XIV. Par Francijas faktisko valdnieku mazgadīgā Luija XV vietā kļuva viņa tēvocis Orleānas hercogs Filips – liels šampanieša mīļotājs. Šampanieša dzeršanas mode ieviesās Versaļas galmā, un tad jau arī nebija ilgi jāgaida, kad īsts šampanieša bums pārņēma Parīzes restorānus un smalkākās mājas.
Tēvs Perinjons to gan nepieredzēja. Tāpat kā Luijs XIV, arī Oviljē abatijas pagraba meistars mira 1715. gadā.
Tomēr tēva Pjēra Perinjona nopelni šampanieša radīšanā ir nenoliedzami.
Tieši viņš izstrādāja metodi, kā no tumšajām vīnogām iegūt kvalitatīvu baltvīnu, un tādējādi radīja izcilu vīna materiālu šampanieša ražošanai. Atzīmējot tēva Perinjona nopelnus, Moē un Šadona firma – viens no senākajiem un prestižākajiem šampanieša ražotājiem – pagājušā gadsimta pirmajā pusē sāka ražot izcili augstvērtīgu šampanieti no labāko ražas gadu vīnogām, dodama tam nosaukumu "Dom Perignon".