Pēc tam, kad 1939. gadā Spānijas pilsoņu karā uzvarēja nacionālisti, valsti ar stingru roku vairākas desmitgades vadīja ģenerālis Fransisko Franko. Kaut arī Spānijā bija stipra monarhijas tradīcija un monarhisti veidoja ievērojamu daļu no pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušajiem spēkiem, Franko nesteidzās atdot troni karalim, kuram to bija atņēmusi viņa sagrautā Spānijas Republika.
1947. gadā diktators gan deklarēja, ka monarhija tikšot atjaunota, un Spānijas karaļnama pārstāvji varēja atgriezties dzimtenē, taču konkrēti monarhijas restaurācijas termiņi netika minēti. Bija diezgan skaidrs, ka Franko nevēlas atjaunot 19. gadsimtā izveidojušos konstitucionālās monarhijas modeli, bet gan domā par absolūtismu – īstu anahronismu tā laika Rietumeiropai. Pienākot pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem un arī paša vadoņa mūžam ieritot astotajā gadu desmitā, aktualizējās jautājums par nākamo valsts galvu.
Diktators negribēja kā savu sekotāju redzēt likumīgo troņmantnieku, Barselonas grāfu Huanu, kuru uzskatīja par pastāvošajai kārtībai bīstamu liberāli.
Daudz cerīgāks viņam šai ziņā šķita Huana dēls princis Huans Karloss, un pēdējais arī visai veiksmīgi uzturēja vecišķajā vadonī šo ilūziju, zvērēdams uzticību valdošās Falangistu partijas principiem un stādamies plecu pie pleca ar diktatoru parādēs un oficiālās pieņemšanās. Franko acīmredzot negribēja noticēt viņa ministru reizumis pienestajām ziņām par prinča slepenām tikšanās reizēm ar pagrīdes un trimdā esošās opozīcijas līderiem. 1975. gada 20. novembrī ģenerālisimuss Franko slēdza acis uz mūžu, domājams, būdams puslīdz drošs, ka varas mantinieks ies viņa iemīto autoritārisma, konservatīvisma un nacionālisma ceļu.
Viņš maldījās. 1975. gada 22. novembrī, kad Huans Karloss I oficiāli kāpa Spānijas tronī, viņš uzsāka šajā Pireneju pussalas valstī ilgi gaidīto demokratizācijas procesu.
Jaunā monarha uzdevums nepavisam nebija viegls. Par spīti jau iedibinātajām saiknēm ar kreiso un liberālo opozīciju, daudzi šai flangā joprojām neuzticējās karalim kā Franko ieliktenim. Savukārt radikālās frankistu aprindas uzlūkoja viņu kā atkritēju, kurš nodod idejas, kurām vēl nesen zvērējis uzticību.
Ievērojot frankistu joprojām lielo iespaidu armijā un radikālās tendences kreisajā flangā, kā arī basku atbrīvošanās kustības izvērsto bruņoto cīņu, demokratizācijas procesa fonā jau atkal sāka vīdēt pilsoņkara rēgs. Par laimi, salīdzinoši daudzi gan falangistu totāli kontrolētajā likumdošanas sapulcē – Ģenerālkortesos, gan pašā falangistu kustībā, bet jo sevišķi spāņu sabiedrībā saprata pārmaiņu nepieciešamību. Par Huana Karlosa uzticamu sabiedroto kļuva falangistu kustības līderis Adolfo Suaress, kuru karalis iecēla par pirmo premjerministru pēc Franko ēras. Ar Suaresa atbalstu izdevās panākt, ka Ģenerālkortesi nobalso par reformu likumiem, tiek sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas un 1978. gada referendumā pieņemta jauna konstitūcija.
Vecā sistēma tika noārdīta, izmantojot pašas šīs sistēmas politiskos mehānismus. 1981. gada februārī gan notika valsts apvērsuma mēģinājums, kad parlamentā ielauzās bruņoti tā dēvētās Pilsoņu gvardes virsnieki.
Karalis uzrunāja tautu televīzijā, aicinot nelokāmi atbalstīt demokrātiju.
Pēc šiem notikumiem spāņu komunistu līderis Santjago Korriljo, kurš sākotnēji bija izturējies pret Huanu Karlosu I ar neuzticību un ironiju, uzstājoties televīzijā, izsaucās: "Dievs, sargi karali!" un piebilda: "Šodien mēs visi esam monarhisti!"
