1809. gadā pēc zaudējuma karā Zviedrijas karaliste bija spiesta atdot Krievijas impērijai Somiju. Tomēr Somija nekļuva par vienu no daudzajām cara valsts guberņām, bet gan par autonomu Somijas lielkņazisti, kuru ar pārējo impēriju saistīja personālūnija, proti, – pakļautība vienam monarham. Somijai bija savs parlaments, sava pašpārvalde un naudas sistēma. Tiesa gan, 19. gadsimtam tuvojoties beigām, cara patvaldība tiecās impēriju unificēt un somu autonomiju ierobežot.
Tomēr liberalizācijas periodā pēc 1905. gada revolūcijas Somijas valdībai izdevās spert milzu soli pilnvērtīgas demokrātijas virzienā, ieviešot vispārējas vēlēšanu tiesības neatkarīgi no mantiskā stāvokļa un dzimuma. Šādu universālu vēlēšanu tiesību tobrīd nebija ne tikai Krievijas impērijā, bet arī nekur citur pasaulē.
Tiesa, jau dažus gadus vēlāk cars Nikolajs II atkal mēģināja apcirpt autonomiju, atņemot Somijas parlamentam likumdošanas tiesības, taču tad nāca Pirmais pasaules karš, kura rezultātā cara impērija sabruka.
1917. gada martā, kad cars Nikolajs II atkāpās no troņa un beidza pastāvēt Krievijas Impērija, aktualizējās jautājums par Somijas statusu. Parlamenta vairākums Helsinkos uzskatīja, ka Romanovu dinastijas beigas nozīmē arī Krievijas varas izbeigšanos Somijā. Tikām Petrogradā izveidotā Krievijas pagaidu valdība redzēja sevi kā visu cara varas funkciju pārņēmēju. Juridiska stīvēšanās starp Helsinkiem un Petrogradu ilga līdz brīdim, kad 1917. gada oktobrī varu Krievijā bruņota apvērsuma ceļā sagrāba sociāldemokrātu radikālais spārns, kas dēvējās par boļševikiem. Savā programmā šī partija paredzēja pašnoteikšanās tiesības ikvienai agrākās impērijas nācijai, līdz pat tiesībām uz savu suverēnu valstiskumu. Un, atšķirībā no praktiski visām citām impērijas tā dēvētajām nomaļu tautām, Somijai jau bija teju visi valstiskuma atribūti. Nenākas brīnīties, ka jau tai pašā 1917. gadā 2. novembrī pēc vecā jeb 15. novembrī pēc jaunā stila, kad boļševiku valdība Petrogradā deklarēja Krievijas impērijas tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu, Somijas autonomijas valdība jeb Senāts pieņēma deklarāciju, kas pauda:
"Ar šo soli Somijas tauta ir ņēmusi savu likteni savās rokās, soli, kuru gan pamato, gan prasa pašreizējie apstākļi. Somijas iedzīvotāji dziļi izjūt, ka nespēj piepildīt nedz savus nacionālos, nedz starptautiskos pienākumus bez pilnīgas suverenitātes. Gadsimtus senā vēlme pēc brīvības nu gaida savu piepildījumu, Somijas tautas tālākais ceļš ir kā brīvai nācijai citu pasaules nāciju saimē."
Valdības pieņemto deklarāciju mēnesi vēlāk apstiprināja arī Somijas parlaments, un šo demokrātiski ievēlēta likumdevēja lēmumu neapstrīdēja arī Ļeņina vadītā Krievijas boļševiku valdība. 1917. gada 31. decembrī pēc jaunā stila Somijas delegācija Senāta priekšsēža Pēra Evinda Svinhvuda vadībā Petrogradā saņēma attiecīgu atzīšanas rakstu no Krievijas Tautas komisāru padomes.
Dažas dienas vēlāk sekoja atzīšana no Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas, tobrīd augstākā boļševiku varas orgāna, kam jau tajā pašā dienā sekoja atzīšana no Francijas, Zviedrijas, Vācijas un Grieķijas, bet turpmākajās nedēļās arī no Norvēģijas, Dānijas, Šveices, Austroungārijas, Nīderlandes un citām valstīm. Krietni ilgāk somiem nācās gaidīt uz Lielbritānijas un Savienoto Valstu atzīšanu, kas notika tikai 1919. gada maijā.
