Pirmais kinofestivāls pasaulē tika iedibināts Venēcijā 1932. gadā, tomēr jau pēc dažiem gadiem tas pārtapa par Eiropas totalitāro režīmu – fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas – propagandas pasākumu. Tas nebija pieņemams daudziem Eiropas kinematogrāfistiem, un trīsdesmito gadu beigās Francijas izglītības un mākslu ministrs Žans Zē nāca klajā ar Venēcijai alternatīvu projektu. Jaunajam festivālam Franču Rivjēras kūrortpilsētā Kannās bija jāsākas 1939. gada 1. septembrī, taču Vācijas uzbrukums Polijai un Otrā pasaules kara sākums lika atlikt festivālu uz sešiem ilgiem gadiem. Tā nu pirmais Kannu kinofestivāls otrreiz tika atklāts 1946. gada 20. septembrī.
Budžetu, kuru pirmskara Francijā bija gatavas segt valsts un pašvaldība, tagad varēja sagādāt tikai ar privātu ziedotāju atbalstu. 1948. un 1950. gadā festivāls izpalika līdzekļu trūkuma dēļ.
Liela daļa naudas sākotnēji nāca no Amerikas, tāpēc amerikāņiem festivālā bija savā ziņā īpašs statuss, kas nebūt nebija pa prātam eiropiešiem. Apmēram desmit gadi pagāja, līdz festivāls nostiprinājās kā finansiāli, tā organizatoriski, pamazām ieņemdams to izcilo vietu, kāda tam ir pasaules kinomākslas procesā. Ja sākotnēji tas tika uztverts vairāk kā nozares attīstību stimulējošs notikums, kur balvas dalīja diezgan nekritiski dāsni, tad ar laiku Kannas kļuva par patiešām nopietnu profesionālu sacensību. Zināms lūzuma punkts šai ziņā laikam gan bija 1955. gads, kad tika radīta jauna festivāla galvenā balva – Zelta palmas zars.
Pirmā Kannu festivāla lielais atklājums bija itāliešu neoreālisms ar Roberto Rosellīni filmu "Roma – atvērta pilsēta". Kannas allaž bijusi vieta, kur sevi apliecina ne vien krietni iedibināta tradīcija, bet arī novitāte. Piecdesmito gadu beigās par šādu novitāti kļuva franču "jaunais vilnis", kad 1958. gadā Kloda Šabrola "Skaistulītis Seržs" pēdējā brīdī no nacionālās žūrijas puses tika atsaukts no konkursa, taču jau nākamajā gadā labākā kinorežisora balvu ieguva Fransuā Trifo ar filmu "Četrsimt sitieni". Deviņdesmitajos Eiropa Kannās iepazina amerikāņu "alternatīvos" – brāļus Koenus un Kventinu Tarantīno.
Izcilais franču rakstnieks un režisors Žans Kokto ir teicis: "Festivāls ir apolitiska neitrālā zona, tāds mikrokosms, kāda būtu pasaule, ja cilvēki spētu cits ar citu būt tiešā saskarē un runātu vienā valodā."
Tas gan drīzāk ir ideāls vēlējums, kura piepildīšanās dzīvē diezin vai ir iespējama. Kā ikvienu kultūras forumu arī Kannu kinofestivālu dažādos laikos ir ietekmējušas politikas norises. Spilgtākā epizode bija 1968. gadā, kad vairāki kinorežisori un producenti, starp viņiem Karloss Saura un Milošs Formans, panāca festivāla pārtraukšanu, solidarizējoties ar streikojošajiem un demonstrējošajiem strādniekiem un studentiem. Dažādos laikos nav izpalikuši gan demokrātisku, gan, vēl jo vairāk, autoritāru varas nesēju mēģinājumi iespaidot festivāla saturu. Tomēr šodien tieši Kannu kinofestivāls, kas līdz ar Venēcijas un Berlīnes festivāliem tiek minēts pasaules kinofestivālu "lielajā trijniekā", miljonu skatītāju uztverē pirmām kārtām iemieso mākslas kritēriju, radošā gara prioritāti pār politiskiem un komerciāliem faktoriem kino.
Šī diena vēsturē
