Berlīne ir viens no Eiropas opermūzikas centriem. Pilsētā darbojas trīs nozīmīgi operteātri: Berlīnes Valsts opera, Komiskā opera un – jaunākā no trim – Vācu opera Bismarkštrāsē, Šarlotenburgas rajonā, kas savu priekškaru pirmoreiz vēra ar Bēthovena operas "Fidelio" izrādi 1912. gada 7. novembrī.
Opernamu projektēja arhitekts Heinrihs Zēlings, kura kontā ir vēl vairākas citas iespaidīgas teātra ēkas Vācijā. Sākotnējo cerīgo attīstību gan nobremzēja Pirmais pasaules karš un tam sekojošā finanšu krīze, teātris nīkuļoja, līdz 1925. gadā to savā īpašumā pārņēma Berlīnes municipalitāte. Par teātra intendantu kļuva Heincs Tītjens, kura vadībā operteātris, kas tagad dēvējās par Pilsētas operu, kļuva par vienu no spilgtākajiem tā laika avangardisko eksperimentu iemiesotājiem. Līdzās Vāgneram un Mocartam uz šīs skatuves parādījās tādas tolaik skandalozas novitātes Ernsta Kšeneka opera "Džonijs uzspēlē", Kurta Veila "Cars fotografējas" un "Protagonists".
1931. gadā operas vadību pārņēma izcilais režisors Karls Eberts, kurš deva jaunu elpu teātra attīstībai. Teātris piedzīvoja Kurta Veila operas "Galvojums" pasaules pirmizrādi, par spilgtu notikumu kļuva paša Eberta iestudētā Verdi "Masku balle" sadarbībā ar diriģentu Frici Bušu.
Visai šai spilgtajai attīstībai punktu pielika nacistu nākšana pie varas 1933. gadā.
Dažas nedēļas pēc Hitlera iecelšanas par kancleru opernamā ielauzās nacistu SA trieciennieki, kuri ar šādām terora akcijām cīnījās par īsteni vāciskas, patriotiski audzinošas mākslas nostiprināšanos. Varenais Prūsijas virsministrs Hermanis Gērings gan bija gatavs ņemt Ebertu savā paspārnē un pat uzticēt viņam visas Berlīnes operas dzīves vadību, taču režisors izvēlējās doties trimdā, tāpat kā viņa līdzgaitnieks diriģents Fricis Bušs. 1943. gada novembrī operas ēku nopostīja Karalisko Gaisa spēku degbumbas.
Jau dažus mēnešus pēc kara beigām operas trupa sagrautajā un okupācijas sektoros sadalītajā Berlīnē atsāka darbību Rietumu teātrī, kas pirms kara bija populāra operešu skatuve. 1954. gadā teātra vadību atkal uzņēmās Karls Eberts; viņš arī pārraudzīja jaunas teātra ēkas celtniecību vecajā adresē Bismarkštrāsē.
Jaunā ēka tika atklāta 1961. gada septembrī ar Mocarta "Dona Žuāna" izrādi. Tas notika pusotru mēnesi pēc tam, kad komunistiskā Austrumvācija bija slēgusi brīvu satiksmi ar Rietumberlīni un abi pārējie pilsētas operteātri bija palikuši austrumu pusē.
Tā nu Berlīnes Vācu opera kļuva par vienīgo operu pilsētas rietumdaļā un palika tāda līdz pat Berlīnes mūra krišanai un Vācijas atkalapvienošanai. Brīvās pasaules salā, kāda bija Rietumberlīne, ritēja spraiga kultūras dzīve, un Vācu opera kļuva par vienu no tās spilgtākajiem elementiem, jau atkal intriģējot publiku ar skatuviskiem eksperimentiem, iekļaujot repertuārā citu teātru reti iestudētas visdažādāko laikmetu operas un dodot iespēju tobrīd vēl jauniem un mazpazīstamiem, bet vēlāk pasaulslaveniem talantiem – tādiem kā Evelīna Līra, Žozē van Dams, Leonija Rjazaneka, Anja Zilja, Agnese Baltsa un citi.
