Papīra rūpnieka Pjēra Mongolfjē ģimenē auga 16 bērni. Tomēr Mongolfjē dzimta, kas tobrīd, 18. gadsimta vidū, jau divsimt gadus piekopa papīra ražošanas amatu Anonē pilsētiņā Ronas ielejā, bija gana pārtikusi, lai nodrošinātu savu atvašu nākotni. Meitām, saprotams, tā bija laba pūra nauda un atbilstoša laulību partija, bet dēli varēja izvēlēties dzīves ceļu vairāk vai mazāk atbilstoši talantam un aicinājumam.
Vecākais brālis Reimons, saprotams, pārņēma no tēva ģimenes rūpalu, taču agri mira. Diviem citiem brāļiem Žanam Pjēram un Morisam Ogistēnam tobrīd jau bija pašiem savi uzņēmumi, tad nu dzimtas amats bija jāturpina jaunākajam dēlam Žakam Etjēnam, kurš Parīzē studēja arhitektūru.
Tiesa, bija jau vēl arī piektais brālis Žozefs Mišels, taču par to nu bija skaidrs, ka nekāds uzņēmējs no viņa nesanāks. Jau kopš jaunības viņš dzīvoja vairāk savu domu pasaulē, cītīgi studēja fiziku un matemātiku, visu laiku kaut ko projektēja un eksperimentēja – īsāk sakot, bija izgudrotājs. Bet, kā izrādījās, izgudrošanas azarts nebija svešs arī Žakam Etjēnam, un kad 1782. gadā viņš saņēma vēstuli no Žozefa, kurš tobrīd dzīvoja Aviņonā un rakstīja:
„Ātri sagādā pavairāk tafta un virves, un tu redzēsi vienu no pārsteidzošākajiem skatiem pasaulē!”
Žaks nekavējoties paklausīja brāļa aicinājumam. Tas, ko Žozefs Mongolfjē grasījās atklāt savam brālim, bija karsta gaisa spēja pacelt virs zemes ar to piepildītu tilpumu.
Viņa pirmais eksperiments ar apmēram kubikmetru lielu, ar taftu pārvilktu viegla koka karkasu bija izdevies spīdoši. Tagad abi brāļi izgatavoja jau krietni lielāku ietaisi, sakūra uguni brīvā dabā un – voila! – viņu meistardarbs uzskrēja pret debesīm ar tādu sparu, ka norāvās no virves un, vēja nests, nolidoja apmēram divus kilometrus. Bija 1782. gada 14. decembris, un pirmoreiz mums zināmajā vēsturē cilvēka radīta konstrukcija bija pacēlusies tur, kur līdz tam lidoja vien putni.
Brāļi aizrautīgi turpināja eksperimentus. Šķiet, arī dzimtas patriarhs Pjērs necēla kategoriskus iebildumus, vien izkaulēja no abiem solījumu, ka viņi paši nekad neriskēs lidot ar saviem izgudrojumiem. Nākamā gada jūnijā brāļi Mongolfjē jau demonstrēja dzimtās Anonē iedzīvotājiem pilnvērtīgu gaisa balonu – cilindriskas formas un ar degmateriālu pildītu toveri apakšā. Balons bija gatavots no kokvilnas, no iekšpuses labākai izolācijai izoderēts ar papīru, savukārt no ārpuses nostiprināts ar stiepļu pinumu. Un tad jau bija laiks doties uz Parīzi un apliecināt sevi galvaspilsētā.
Jau tā paša gada septembrī Versaļā, klātesot pašam karalim Luijam XVI un galmam, ar gaisa balonu debesīs tika palaistas pirmās dzīvās būtnes: aita, gailis un pīle. Visi, pavadījuši augšā apmēram 10 minūtes, atgriezās uz zemes dzīvi.
Tad karalis deva atvēli mēģināt lidot arī cilvēkiem. Žaks Mongolfjē neturēja tēvam doto solījumu, neilgi paceldamies virvē piesietā gaisa balonā un tā kļūdams par pirmo cilvēku, kurš pacēlies virs zemes lidaparātā. Taču pirmo nopietno lidojumu virs Parīzes 1783. gada 21. novembrī veica fiziķis Žans Fransuā Pilatrs de Rozjē un karaliskās gvardes virsnieks Fransuā Lorāns, marķīzs de Arlands. Pēc deviņus kilometrus gara un 25 minūtes ilga lidojuma nepilna kilometra augstumā abi sekmīgi atgriezās uz zemes un atkorķēja šampanieša pudeli, tā aizsākdami joprojām piekoptu gaisa balona lidotāju tradīciju.
