Pirmo reizi Ukraina savu moderno valstiskumu mēģināja iedibināt pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, šis mēģinājums izrādījās nesekmīgs, galvenokārt tādēļ, ka neviens no ietekmīgākajiem spēkiem, kuri cīnījās Krievijas pilsoņu karā, nebija gatavs atteikties no šīs Krievijai ļoti nozīmīgās teritorijas. Tā nu pēc boļševiku uzvaras pilsoņkarā Ukraina kļuva par Padomju Sociālistisko Republiku Padomju Savienības sastāvā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad padomju impērija sāka ļodzīties, Baltijas valstu tautas kustības jau drīz uzņēma noteiktu kursu uz de iure pastāvošā valstiskuma faktisku atjaunošanu. Ukrainā, kur arī izveidojās sava tautas kustība jeb Ruhs, šis process bija gausāks un nenoteiktāks.
Par neatkarību stingri iestājās ļaudis Rietumukrainā, kas starpkaru periodā bija atradusies ārpus Padomju Savienības – Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas sastāvā. Bet, jo tālāk uz valsts austrumiem, jo vairāk bija to, kuriem palikšana kopvalstī ar Krieviju šķita pareizāks ceļš. Tiesa, Padomju Savienības prestižu Ukrainas iedzīvotāju acīs pamatīgi iedragāja 1986. gada katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā uz ziemeļiem no Kijevas, arī atklātības politikas rezultātā uzzinātie fakti par baiso Golodomora traģēdiju – staļiniskā režīma mākslīgi izraisīto badu Ukrainā trīsdesmito gadu sākumā. Tomēr šķiet, ka izšķiroša nozīme bija tieši 1991. gada augusta puča mēģinājumam, pēc kura arī daļa Ukrainas kompartijas un saimnieciskās elites mainīja savu attieksmi pret iespējamo palikšanu Padomju Savienības sastāvā.
Tiek uzskatīts, ka visai nozīmīga loma bijusi Ukrainas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja un vēlākā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka nostājai, kas nosvērusies par labu Ukrainas neatkarībai.
Iniciatīvu pēc tam, kad no Maskavas 21. augustā pienāca ziņas par puča izgāšanos, gan uzņēmās Ruha pārstāvji. Naktī no 23. uz 24. augustu agrākie padomju disidenti Ļevko Lukjaņenko, Mihailo Horins un Vjačeslavs Černovils, kā arī jurists Serhijs Holovatijs un ekonomists Ivans Zajecs sastādīja „Ukrainas neatkarības pasludināšanas akta” tekstu. 1991. gada 24. augustā tobrīd vēl Ukrainas PSR Augstākā Padome ar 321 balsi par, 2 balsīm pret, sešiem deputātiem atturoties un 31 nepiedaloties balsošanā pieņēma šo dokumentu. Bija tapusi jauna suverēna valsts – Ukraina.
Tiesa, parlaments pieņēma arī lēmumu izsludināt par neatkarības jautājumu referendumu. Tas bija loģiski, ciktāl tā paša gada 17. martā sarīkotajā vissavienības referendumā par Padomju Savienības saglabāšanu vairāk nekā 70% balsotāju Ukrainā, vismaz pēc oficiāliem datiem, bija izteikušies par labu Padomju Savienības saglabāšanai, gan ar noteikumu, ka Ukraina tajā paliktu tikai uz 1990. gadā pieņemtās suverenitātes deklarācijas pamata. Referendums par pilnīgu neatkarību notika 1991. gada 1. decembrī, un tā rezultāti pārsteidza pat pašus optimistiskākos neatkarības piekritējus. Piedaloties vairāk nekā 84% balsstiesīgo, vairāk nekā 90% procenti bija balsojuši par neatkarību. Pat Krimā, kur neatkarības piekritēju skaits bija jūtami mazāks nekā citur, vairāk nekā puse balsojušo jeb gandrīz 40% balsstiesīgo bija atbalstījuši Ukrainas neatkarību. Referendumam tūdaļ sekoja Ukrainas neatkarības starptautiska atzīšana. Latvija bija Ukrainas neatkarību atzinušo valstu pirmajā desmitniekā, līdz ar Lietuvu to veicot 1991. gada 4. decembrī.
