Maķedonijas ķēniņvalsts atradās sengrieķu zemju nomalē – antīkās Grieķijas galējos ziemeļos. Tālāk uz ziemeļiem jau pletās barbaru zemes. Sengrieķu mīts vēstīja, ka maķedoniešu ķēniņi cēlušies no Argosas pilsētas valdnieka Tēmena, kuram senčos bijis varonis Hērakls un tātad arī dievu valdnieks Zevs. Un, gluži vai kā apliecinot šo mītā pausto izredzētību, tieši senās Maķedonijas ķēniņiem bija lemts apvienot līdz tam sadalītās un nereti ķildīgās sengrieķu valstis un pavērst tās vareniem iekarojumiem austrumos. Apvienošanās process tika īstenots citstarp ar militāru spēku, un izšķirošā šai ziņā bija kauja, kuru Maķedonijas ķēniņa Filipa II karaspēks izcīnīja pret Atēnu, Tēbu un vairāku citu sengrieķu pilsētvalstu spēkiem pie Hēronejas ciema 2. augustā, 338. gadā pirms mūsu ēras.
Līdz ar 5. gadsimta sākumu pirms mūsu ēras pie senās Grieķijas austrumu robežām parādījās varens pretinieks – Ahaimenīdu Persijas impērija. Sākās pārdesmit gadus ilgas cīņas, kurās grieķi piespieda persiešus atkāpties no Eiropas.
Tomēr jau drīz pēc uzvaras pār Persiju sākās ķildas un kari pašu uzvarētāju starpā.
Vispirms Atēnas un Sparta vairākas desmitgades nežēlīgi cīnījās par hegemoniju, vēlāk priekšplānā izvirzījās trešā spēcīgākā pilsētvalsts – Tēbas. Tikām Maķedonijas ķēniņi pamazām pleta plašumā savu varas sfēru kaimiņu barbaru zemēs. Pēc viena šāda kara pret ilīriešiem toreizējais ķēniņš Amīntass kā miera garantiju nodeva viņiem par ķīlnieku savu jaunāko brāli Filipu. Vēlāk līdzīgā statusā Filips nonāca Tēbās, un, domājams, šī pieredze viņam lieti noderēja, kad ķēniņš Amīntass bija miris no slepkavas rokas, bet otrs brālis Perdika kritis kaujā, un Filips ņēma varas grožus savās rokās.
Vispirms viņš pamatīgi palielināja un uzlaboja savu armiju.
Filipa izgudrojums bija falanga – ciešās rindās uzbrūkoša kājnieku vienība, kas, pateicoties kaujas taktikai, bija pretiniekiem teju nepieveicama.
Dienvidu kaimiņi paši nereti iesaistīja Maķedoniju kā sabiedroto savstarpējos konfliktos, un to rezultātā Filipa ietekme pārējā Grieķijā arvien pieauga. Grūti teikt, kad tieši Maķedonijas ķēniņam nobrieda plāns par uzbrukumu Persijas impērijai, taču, līdzko tas radās, bija skaidrs, ka jānodrošina aizmugure, proti, jāpanāk, lai Grieķijas pilsētvalstis ir vai nu Maķedonijas sabiedrotie, vai vasaļi.
Kas attiecas uz izšķirošo kauju pie Hēronejas, mūsdienu vēsturnieki visumā piekrīt trīs gadsimtus vēlāk dzīvojušā Sicīlijas Diodora piesauktajiem apmēram 30 000 maķedoniešu spēku rindās un lēš, ka arī Filipa pretinieku bijis apmēram tikpat.
Atēniešu un tēbiešu pozīcijas bijušas labi izraudzītas, taču Filipam izdevies ar veiklu spēku atvilkšanas manevru vienā no flangiem izvilināt pretinieku no šīm pozīcijām. Līdz ar šo atvilkšanos pretējais flangs, kuru komandējis ķēniņa astoņpadsmitgadīgais dēls Aleksandrs, sācis strauju uzbrukumu un ielauzies pretinieka rindās, kas arī noteicis kaujas iznākumu.
Filipa miera noteikumi uzvarētajiem pretiniekiem nebija iznīcinoši, jo Maķedonijai vajadzēja sabiedrotos, nevis potenciālus dumpiniekus.
Grieķijas pilsētvalstis apvienojās tā dēvētajā Korintas līgā ar Maķedoniju kā vadošo spēku. Tagad Filips bija gatavs karagājienam uz Persiju, taču tā priekšvakarā viņa dzīvi aprāva slepkavas asmens. Tēva plānus bija lemts īstenot Aleksandram, kurš sagrāva drupās reiz vareno Persijas impēriju, līdz ar to ievadīja jaunu vēstures laikmetu – sauktu par helēnisma laiku, un pats iegūdams pavārdu Lielais.
