Karalis Henrijs VIII, 1509. gadā kāpdams Anglijas tronī, konstatēja, ka viņa priekšteči nav sevišķi rūpējušies par kara flotes stiprumu. Jau visai drīz tika pasūtīti divi lieli karakuģi, kas pāris gadus vēlāk tika nolaisti ūdenī. Viens no tiem tika nodēvēts par "Mēriju Rozi" – iespējams, par godu karaļa māsai princesei Mērijai, vēlākajai Francijas karaļa Luija XII sievai. Šis kuģis bija karaka – sava laika spēcīgākais okeānu burinieks. Tikai samērā nesen jūras karadarbībā bija parādījies tāds jaunievedums kā kuģu artilērija, un tagad kuģi vairs nebija tikai peldošas platformas, uz kurām izvietojās sauszemes karaspēkam analogas kājnieku vienības, cenzdamās pārspēt pretiniekus abordāžas cīņā. Tagad tie sāka mēģināt cits citu iznīcināt ar lielgabalu ugunsjaudu.
Anglijas galvenā pretiniece uz jūras 16. gadsimta pirmajā pusē bija Francija.
Abas kaimiņvalstis vairākkārt iesaistījās viena pret otru vērstās koalīcijās, un "Mērija Roze" sekmīgi pārdzīvoja divus šādus karus.
Sekoja pāris desmitgades ilgs miera periods, kura laikā kuģis atradās rezervē. Kā liecina avoti, šai laikā tas vairakkārt tika pārbūvēts, sevišķi nopietni, domājams, 1536. gadā. Iespējams, ka šīs pārbūves izrādījās "Mērijai Rozei" liktenīgas, jo, tiecoties palielināt artilērijas jaudu, tika mainīta kuģa sākotnējā konstrukcija un līdz ar to arī stabilitātes parametri.
1542. gadā Henrijs VIII iesaistījās kārtējā karā pret Franciju. 1545. gada jūlija sākumā Anglijas krastiem pietuvojās liela franču flote admirāļa Kloda d’Annebo vadībā. Angļu flote, kuru komandēja Nortumberlendas hercogs Džons Dadlijs, bija apmēram par trešdaļu mazāka. Abas flotes sastapās Solenta šaurumā, kur priekšrocības bija airu dzītajām franču galērām. Taču angļiem paveicās, jo izšķirošajā brīdī sāka pūst viņiem labvēlīgs vējš. Angļu flotes priekšgalā virzījās divi lielākie kuģi: "Henrijs no Dieva žēlastības" un "Mērija Roze". Taču pēkšņi otrais no šiem kuģiem strauji sasvērās un visai ātri nogrima. Vairums no apmēram 400 vīru lielās komandas nepaguva izkļūt no apakšējiem klājiem un noslīka, tai skaitā kuģa komandieris admirālis Džordžs Karū. Tie arī bija teju vienīgie kaujas upuri, jo angļu sekmīgie manevri piespieduši frančus atkāpties un drīz pēc tam admirālis d’Annebo, cietis neveiksmi mēģinājumā ieņemt Vaitas salu, pametis Anglijas krastus.
Laikabiedru, tai skaitā viena izdzīvojušā "Mērijas Rozes" komandas locekļa liecības, vēsta, ka burinieks veicis strauju manevru, kad pēkšņa vēja brāzma to sagāzusi.
Apakšējā klāja lielgabalu lūkas nonākušas zem ūdens, kuģis strauji piesmēlies un nogrimis. Mūsdienās veiktas datorrekonstrukcijas apstiprina šādas versijas iespējamību.
Ir gan arī pētnieki, kuri uzskata, ka "Mērijai Rozei" liktenīga bijusi franču lielgabalu uguns. Kuģi mēģināja izcelt jau drīz pēc nogrimšanas, taču izrādījās, ka tas pārāk dziļi iegrimis šauruma dūņainajā gruntī. Tā nu dienasgaismā tas atkal tika izcelts tikai pirms 40 gadiem, sniedzot bagātīgu vielu vēstures pētniekiem un ekspozīcijas materiālus "Mērijas Rozes" muzejam Portsmutā.
