1945. gada 29. aprīlī, kad Sarkanā armija atradās vairs tikai trīssimt metru attālumā no „Fīrera bunkura”, Ādolfs Hitlers nodiktēja savu politisko testamentu. Bojāejošās impērijas vadonis, kurš tobrīd jau diezgan noteikti bija izšķīries par aiziešanu no dzīves, izrīkojās ar pēdējām savas varas paliekām, ieceļot nākamos valsts vadītājus un sodot tos, kas pēdējā brīdī bija izrādījušies neuzticami. Dažu stundu laikā no fīrera līdzgaitniekiem par ienaidniekiem bija kļuvuši gaisa spēku komandieris un oficiālais Hitlera vietnieks Hermanis Gērings un SS šefs Heinrihs Himlers – pirmais bija nosūtījis fīreram pārsteidzīgu telegrammu, paužot vēlmi pārņemt varu, otrais, kā izrādījās, jau vairākas nedēļas bija mēģinājis bez vadoņa ziņas uzsākt slepenas miera sarunas ar rietumu sabiedrotajiem.
Kas attiecas uz varas mantiniekiem, tad par nākamo valsts galvu – prezidentu – Hitlers iecēla jūras spēku virspavēlnieku, lieladmirāli Karlu Dēnicu. Izcilajam kara jūrniekam tagad piekrita nepateicīgais uzdevums – līdz beigām palikt pie grimstošā reiha kuģa stūres.
No septiņpadsmit „nācijas līderiem”, kurus Hitlers bija piesaucis savā testamentā, Dēnica kabinetā patiešām iekļāvās tikai grāfs Švērins fon Krosigks kā premjerministrs un lauksaimniecības un pārtikas ministrs Bake. Vēl tajā darbojās vairāki līdzšinējie ministri: Špērs kā rūpniecības, Zelte – kā darba un sociālo jautājumu, Dorpmillers – kā transporta un sakaru, bijušais ministrijas ierēdnis Štukarts kā iekšlietu ministrs. Par valdības mītni kļuva Kara flotes akadēmijas ēka Flensburgas pilsētā pie pašas Dānijas robežas, tāpēc Dēnica valdību mēdz dēvēt arī par Flensburgas valdību.
Jau 1. maija vēlā vakarā, kad admirālis Dēnics pa radio paziņoja vācu tautai par Hitlera pašnāvību un jaunās valdības izveidošanu, šī valdība kontrolēja vairs tikai teritorijas skrandas Vācijas ziemeļos un dienvidaustrumos; vērmahta rokās vēl bija arī Dānija un Norvēģija, daļa Austrijas, Nīderlandes, Čehijas, Ziemeļitālijas; arī Kurzeme. Faktiski vienīgais reālais šīs valdības uzdevums bija vienoties ar uzvarētājiem par padošanās noteikumiem. Flensburgas valdība apzināti vilcināja sarunas, lai pēc iespējas lielāks skaits vācu karavīru un arī civilo bēgļu paspētu nonākt valsts rietumdaļā un paglābtos no padomju gūsta un okupācijas šausmām, taču sabiedrotie drīz atšifrēja vāciešu nolūkus un ģenerālis Eizenhauers piedraudēja, ka slēgs fronti un piespiedīs visus padoties krieviem.
Vācijas kapitulācija, kā zināms, notika divos piegājienos 7. un 8. maijā, taču Flensburgas valdība vēl kādu brīdi mēģināja funkcionēt, un arī rietumu sabiedrotie sākotnēji apsvēra, vai neizmantot to Vācijas pārvaldīšanai. Tad 20. maijā padomju oficiozs „Pravda” publicēja ārkārtīgi niknu ievadrakstu, kurā jau jūtami vēdīja aukstā kara dvesma.
„Prvada” sunīja Flensburgas valdību par „Dēnica bandu” un vainoja „fašistiskās” aprindas rietumos par mēģinājumiem vienoties ar bijušajiem hitleriešiem kopīgai cīņai pret Padomju Savienību. Līdz ar šo Maskavas vēstījumu Flensburgas valdības liktenis bija izlemts – 1945. gada 23. maijā Dēnicam un viņa kabineta ministriem tika paziņots, ka valdība tiek likvidēta un viņi paši arestēti. Divas nākamās nedēļas Vācijā teorētiski nebija nekādas valsts varas, līdz uzvarētāji paziņoja par teritorijas sadalīšanu okupācijas zonās.
