Nesalīdzināmi vairāk gan bija to, kuriem nācās griezties atpakaļ tukšām rokām, bieži arī ar iedragātu veselību, un netrūka arī tādu, kuri Klondaikas Zelta drudža mirāžai upurēja dzīvību.
Par Klondaikas Zelta drudža sākuma datumu tiek uzskatīts 1896. gada 16. augusts. Šai dienā pie Bonanzas strauta, kas ietek Klondaikas upē nedaudz virs tās satekas ar Jukonu, četru cilvēku zelta meklētāju grupa uzgāja pamatīgas dārgmetāla iegulas, attiecīgi reģistrējot savu zelta ieguves iecirkni. Grupā ietilpa Kalifornijā dzimušais Džordžs Karmaks, viņa sieva Keita, svainis Džeimss un Keitas krustdēls Dovsons Čārlijs. Pēdējie trīs bija iedzimtie, cēlušies no jauktas tlingitu un tagišu cilšu indiāņu ģimenes.
Tiek lēsts, ka nākamo četru gadu laikā viņi savos iecirkņos ieguvuši zeltu apmēram viena miljona dolāru vērtībā.
Protams, minētā veiksminieku četrotne nebija pirmie, kuri meklēja un arī atrada zeltu attālajā Kanādas nostūrī. Pirmie eiropieši šais zemēs – krievi no Klusā okeāna puses un kanādieši no kontinenta austrumiem – gan vairāk interesējās par zvērādu ieguvi. Tomēr, tuvojoties 19. gadsimta nogalei, pasaulē un jo sevišķi Savienotajās Valstīs auga pieprasījums pēc zelta. Jau apmēram desmitgadi pirms Klondaikas zelta atklāšanas zeltraču grupas, virzoties no Aļaskas puses, ieceļoja Kanādai piederošajā Jukonas baseinā, veidojot te nelielas apmetnes. Šīs kustības rezultātā dažu gadu laikā Aļaskas austrumos izauga Sērklas pilsēta ar savu vietējo laikrakstu un operteātri, lai pēc Klondaikas zelta drudža sākuma tiktu praktiski pamesta.
Tagad zelta meklēšanas smagumpunkts pārvietojās uz Dousonu, kas no indiāņu apmetnes Klondaikas un Jukonas satekā apmēram gada laikā izauga par pilsētu ar 15 000–17 000 iedzīvotāju.
Tie desmiti tūkstošu, kuri, no avīzēm uzzinājuši par zelta zemi ziemeļos, Sietlā vai Sanfrancisko sēdās kuģos, lielāko tiesu devās pretī nopietnām grūtībām. Praktiski viss dzīvei nepieciešamais bija jāved līdzi, turklāt Kanādas valdība pieprasīja, lai katram ieceļotājam būtu sava pārtika vismaz gadam, un kopā ar citu dzīvei nepieciešamo viena zelta meklētāja bagāža bija apmēram tonnu smaga. To visu nācās nogādāt galā laivās pa krāčainām upēm, ziemās – suņu pajūgos, pat pārnesot uz paša kamiešiem, ja nebija naudas nastu nesējam vai zirgam. Statistika liecina, ka no tiem apmēram 100 000, kuri devās ceļā uz Klondaiku, Dausonu sasniedza labi ja 40 000.
Tikai kādi 4000 patiešām atrada zeltu, tikai daži simti kļuva bagāti.
Jau pēc trīs gadiem, atklājot zelta iegulas vieglāk sasniedzamās Kanādas un Aļaskas vietās, Klondaikas zelta drudzis strauji noplaka. Jukonas teritorijas iedzīvotāju skaits, kas 19. un 20. gadsimtu mijā bija ap 25 000, 1920. gadā bija nokrities līdz 5000 tūkstošiem un Zelta drudža laika līmeni sasniedza tikai ap 1985. gadu.
