Grūti spriest, kas 18. gadsimta īru alus brūvera Artura Ginesa vārdam nesis vairāk slavas un atpazīstamības pasaulē. Protams, katrs sevi cienošs alus dzērājs ir kaut reizi iztukšojis pinti ginesa – īru tumšalu, kam raksturīga īpatnēja gandrīz melna krāsa, biezas, ļoti noturīgas putas un atturīgi rūgtena garša. Tomēr arī tie, kas alu nedzer vispār, atpazīst Ginesa vārdu, pateicoties „Ginesa rekordu grāmatai”, kuras pirmais izdevums nāca klajā 1955. gada 27. augustā.
Alus, protams, bija vispirms – Svētā Jēkaba vārtu brūzī Dublinā tas tiek darīts jau kopš 1759. gada. Taču par tagad pasaulslavenā izdevuma tapšanu mums jāpateicas vēl kādai cilvēciskai kaislībai, proti, – medībām. Kādā 1951. gada novembra dienā, kad Ginesa alus darītavas direktors sers Hjū Bīvers kopā ar citiem tikpat cienījamiem džentlmeņiem bija nodevies šai nodarbei, starp medniekiem izcēlusies diskusija par to, kurš īsti ir ātrākais spārnotais medījums – dzeltenais tārtiņš vai rubenis. Un tad nu seram Hjū ienāca prātā, ka droši vien daudzos pabos – un tādu Britu salās tobrīd bija vairāk nekā 81 000 – vīri pie kausa mēģina rast atbildi ne vienam vien tikpat būtiskam jautājumam. Piemēram: kas skrien ātrāk – zirneklis vai tarakāns? Vai, teiksim, kas izdzer gadā vidēji vairāk alus – īrs, čehs vai vācietis? Un te nu seram Hjū ienāca prātā labs tirgvedības gājiens: izdot grāmatu, kurā būtu apkopoti dati par pasaules „pašiem pašiem” visdažādākajās kategorijās, un laist to pasaulē ar Ginesa vārdu.
Vispār pagājušā gadsimta 50. gadi bija īstais laiks šādam pasākumam.
Tobrīd pasaule dzīvoja pastāvīgā rekordu uzstādīšanas jutoņā un ar daudz lielāku aizrautību nekā šodien sekoja ne vien sportistu, bet arī, piemēram, automobiļu un reaktīvo lidmašīnu uzstādītajiem ātruma rekordiem.
Ginesa firmas darbinieks Kristofers Četevejs ieteica Hjū Bīveram īstos vīrus šādam uzdevumam: Norisu un Rosu Makraiterus – dvīņubrāļus ar fenomenālu atmiņu un profesionālus faktu noskaidrotājus, kuriem Londonā piederēja pašiem sava faktu noskaidrošanas aģentūra. Makraiteri kļuva par pirmajiem Ginesa izdevniecības vadītājiem, un pasākums, kas sākumā bija domāts kā aile Ginesa tirgvedības izdevumu tāmē, galu galā izrādījās lielisks peļņas avots.
Pagājušajās desmitgadēs Ginesa rekordu reģistrs ieguvis stabilu vietu pasaules kultūrā. Ik gadus tiek organizētas īpašas rekordu uzstādīšanas ar visdažādāko tematiku, kurās visā pasaulē piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku, uzstādot simtiem jaunu rekordu. Ir pamats teikt, ka šī ir viena no plašākajām starptautiskajām kustībām. Dažus rekordu paveidus izdevniecība tagad vairs nepublicē – piemēram, smagākos mājdzīvniekus, jo ir atklājies, ka saimnieki mēdz vārda tiešā nozīmē nežēlīgi pārbarot savus mīluļus, lai viņiem mājās būtu pašiem savs Ginesa rekordists. Kopš 1991. gada no reģistriem izslēgti ar alkohola dzeršanu saistītie rekordi un arī tādas veselībai potenciāli bīstamas pārmērības kā koku un velosipēdu apēšana.
