14. gadsimta Eiropā katoļu baznīca bija zaudējusi lielu daļu savas kādreizējās autoritātes. Daudziem šķita nepieņemama svēto tēvu tiekšanās pēc laicīgās varas un citiem laicīgiem labumiem, un arvien biežāk izpaudās domas par nepieciešamību atgriezties pie kristietības pirmsākumos deklarētājiem principiem. Viens no pirmajiem, kurš uzdrīkstējās atklāti kritizēt pastāvošo baznīcas kārtību un pieprasīt pārmaiņas, bija čehu priesteris un Prāgas universitātes pasniedzējs Jans Huss. Baznīcas tiesas atzīts par ķeceri, viņš beidza savu dzīvi uz sārta 1415. gadā, bet viņa nogalināšana izraisīja Čehijā plašus nemierus, kurus nespēja apspiest pat pāvesta sludinātie krusta gājieni pret čehu ķeceriem. Tā dēvētie Husītu kari beidzās ar neizšķirtu, tomēr pašā husītu kustībā notika šķelšanās. Mērenāk noskaņotie meklēja kompromisu ar katoļu baznīcu, kamēr radikālākie palika uzticīgi Jana Husa idejām. Viņi izveidoja savu baznīcu, tā dēvēto Brāļu draudzi, kas tika dibināta 1457. gada 1. martā Kūnvaldes pilsētiņā Bohēmijā netālu no robežas ar Silēziju, kas mūsdienās ir robeža starp Čehiju un Poliju.
Austrijas ķeizari, kuru varā nākamajā gadsimtā nonāca čehu zemes, bija uzcītīgi katolicisma balstītāji. Kontrreformācija kļuva arvien varmācīgāka, pie kam uzbrukuma mērķis bija ne tikai reliģiskā identitāte – protestantisms, bet arī nacionālā – čehu – identitāte.
Trīsdesmitgadu karš piespieda čehu protestantus bēgt no valsts vai turpināt piekopt savu ticību slepenībā. Šādas slepenas brāļu draudzes pastāvēja no galvaspilsētas attālākajā Čehijas austrumdaļā – Morāvijā. Simt gadus vēlāk, 18. gadsimta 20. gados, lielāks skaits šo ticīgo pameta Austrijas imperatora zemes un apmetās otrpus robežai Saksijā, kur tos savos īpašumos labprāt uzņēma grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs. Pāris kilometru attālumā no Cincendorfu rezidences tika nodibināts jauns ciems, kuram deva nosaukumu "Herrnhut" – burtiski tulkojot, "tā Kunga sardze". Jau drīz pēc kolonijas nodibināšanas hernhūtiešu misionāri devās sludināt savu ticību citās zemēs un arī citos kontinentos, kļūstot par pirmo plašo misionāru kustību protestantisma vēsturē.
Viens no viņu maršrutiem veda arī uz Baltiju, toreizējo Krievijas impērijas Vidzemes guberņu.
Pirmie hernhūtiešu sludinātāji ieradās Vidzemē 1729. gadā un sāka savu darbību Valmiermuižā, kuras īpašniece bija Cincendorfa ideju iedvesmotā Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Hernhūtisms ātri guva atsaucību zemnieku vidū, jo, atšķirībā no oficiālās luterāņu baznīcas, kurā visu noteica vācu mācītāji, brāļu draudzēs valdīja latvisks gars. Protams, pieaugošā hernhūtiešu ietekme visai drīz darīja nemierīgu oficiālo luterāņu baznīcu. Pēc nepilniem 15 gadiem strauja uzplaukuma, kad tika izdotas divas brāļu draudžu dziesmu grāmatas, Valmierā darbojās skolotāju sagatavošanas iestāde un draudžu locekļu skaits Vidzemē sasniedza vairākus tūkstošus, ar carienes Elizabetes Petrovnas rīkojumu hernhūtiešu darbība tika aizliegta.
Strikto aizliegumu 1770. gadā atcēla Katrīna II, un 1817. gadā cars Aleksandrs I oficiāli atzina hernhūtiešus par neatkarīgu konfesiju. 19. gadsimta 20. un 30. gadi bija brāļu draudžu ziedu laiks Vidzemē un Igaunijā, kad hernhūtiešu kopskaits pārsniedza 30 000. Vēlāk kustība sāka apsīkt, jo to slāpēja jauni aizliegumi, un arī latviešu zemnieku nacionālā identitāte bija radusi sev citus izpausmes veidus.
