Pēc padomju diktatora Staļina nāves 1953. gadā gan Padomju Savienībā, gan tās satelītvalstīs iestājās relatīva totalitārās sistēmas liberalizācija. Katrā valstī šim procesam bija savas nianses, pie tam liela nozīme bija arī attiecīgās valsts komunistu līdera personībai. Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā kopš varu savās rokās turēja Antonīns Novotnijs, pārliecināts staļinietis, izvirzījies valsts un partijas priekšgalā lielā mērā pateicoties tam, ka vairāki citi čehoslovāku kompartijas līderi bija likvidēti Staļina laika tīrīšanās. Čehoslovākijas saimnieks prata atrast kopīgu valodu arī ar Staļina pēctečiem – Ņikitu Hruščovu un Leonīdu Brežņevu; un turējās pie varas līdz pat sešdesmito gadu otrajai pusei.
Tomēr pārmaiņas brieda. Novotnija ciešā sekošana padomju ekonomikas paraugiem acīmredzot neatbilda Čehoslovākijas situācijai, savukārt piesardzīgās reformas, kuras viņš mēģināja īstenot sešdesmitajos gados, tikai uzkurināja sabiedrības apetīti uz daudz radikālākām pārmaiņām. Spēcīgākā opozīcija Novotnijam izveidojās Čehoslovākijas austrumdaļā – Slovākijā. Tur 1963. gadā ortodoksālos komunistus no varas atstūma salīdzinoši jaunāki un liberālāki līderi ar Aleksandru Dubčeku priekšgalā.
Izšķirošā sadursme notika 1967. gada oktobrī, kad Dubčeks un ekonomists Ota Šiks sāka atklāti kritizēt Novotniju Čehoslovākijas kompartijas centrālkomitejas sanāksmēs.
Decembrī Prāgā ieradās padomju līderis Leonīds Brežņevs, tomēr sapratis, cik vājas kļuvušas Novotnija pozīcijas, varenais ģenerālsekretārs deva piekrišanu Čehoslovākijas līdera nomaiņai. 1968. gada 5. janvārī Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par Čehoslovākijas kompartijas pirmo sekretāru.
Nepilni astoņi mēneši, kurus Dubčeks un viņa domubiedri bija Čehoslovākijas kompartijas un valsts vadībā, ieguvuši Prāgas pavasara nosaukumu. Tas bija mēģinājums liberalizēt totalitārā komunisma sistēmu, un radīt, paša Dubčeka vārdiem runājot, „sociālismu ar cilvēcīgu seju”. Faktiski tika pārtraukta cenzūra un ļauta vārda brīvība, atcelti daudzi ierobežojumi izbraukšanai uz ārzemēm, uzsākts varas decentralizācijas process. Tika cilātas idejas par ekonomikas liberalizāciju, rūpniecības pārorientēšanu uz patēriņa preču ražošanu, iespējamu reālas daudzpartiju sistēmas ieviešanu. Sabiedrība, sajutusi totalitārisma tvēriena atslābumu, tūdaļ sāka pārbaudīt atļautā robežas. Presē izvērtās atklātas diskusijas, apstrīdot ortodoksālā komunisma dogmas. Tika publiskoti līdz tam atklātībai liegti fakti no iepriekšējām desmitgadēm, sevišķi – staļinisko represiju perioda.
Negaidot oficiālu atvēli, sāka organizēties sociāldemokrātiskā partija. Padomju Savienības un tās satelītvalstu valdības šo procesu vēroja ar bažām, taču Leonīds Brežņevs sākotnēji bija noskaņots risināt jautājumu sarunu ceļā. Pie tam Dubčeks nerimās uzsvērt, ka viņa reformas nekādi neietekmēs Čehoslovākijas dalību padomju satelītvalstu blokos – Varšavas līguma un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības organizācijās. Tomēr totalitārie režīmi Kremlī un tā satelītu galvaspilsētās labi saprata, cik lipīgas var būt liberalizācijas tendences. Kad vairāki mēneši bija pagājuši intensīvās sarunās, kuras tomēr nedeva Kremlim vēlamo „ventiļa piegriešanu” Prāgā, naktī no 1968. gada 20. uz 21. augustu Čehoslovākijā iebruka 200 000 vīru lieli Varšavas līguma valstu militārie spēki, kuru pamatmasu, protams, veidoja Padomju armija, un samala Prāgas pavasari ar tanku kāpurķēdēm.
