Mežonīgie Rietumi – plašas teritorijas Ziemeļamerikas vidienē, kuras 19. gadsimta gaitā pamazām nonāca Savienoto Valstu sastāvā un tika kolonizētas. Tas bija gadu desmitiem ilgs process, kura laikā šeit veidojās īpatnēja vide, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas Savienoto Valstu un visas pasaules vēsturiskajā apziņā, literatūrā, kino un citos mākslas žanros. Tās neatņemas elements ir uzņēmīgi dēkaiņi, kuri ne vienmēr bijuši draugos ar likumu, taču allaž pratuši aizstāvēt savas intereses, godu un principus ar revolveri rokā. Viņu vidū ir arī dažas sievietes, viena no viņām – Perla Hārta, kura izpelnījusies skaļu slavu ar dalību pasta diližansa aplaupīšanā Gloubas pilsētas apkaimē Arizonā 1899. gada 30. maijā.
Hārta, meitas uzvārdā Teilore, nāca pasaulē Kanādā, vienā no Ontario provinces mazpilsētām, cienījamā vidusšķiras ģimenē. Kā daudzas jaunas dāmas šai laikmetā, viņa agri apprecējās, taču viņas vīrs Frederiks Hārts izrādījās pļēgurs, kāršu spēlmanis un varmāka.
Vīra atkarību dēļ ģimene bieži nonāca naudas grūtībās, un, domājams, vienā no šādām reizēm Hārti devās uz Čikāgu, kur Frederiks iekārtojās darbā tur notiekošajā vispasaules izstādē. Un šeit, Čikāgā, Pērla noskatījās Viljama Frederika Kodija jeb Bizonu Bila izklaides šovu, kurā savulaik leģendārais bizonu mednieks uzbūra lielpilsētas publikai Mežonīgo Rietumu tēlu. Šovs iekvēlināja vēlmi izrauties no nomācošās realitātes, tāpēc
Hārta pameta vīru un devās Amerikas plašumos, galu galā nonākdama Arizonas štata lielākajā pilsētā Fīniksā.
Taisnību sakot, ar vecajiem Mežonīgajiem Rietumiem tobrīd jau bija cauri – to kolonizācijas process visumā bija noslēdzies. Nekādas aizraujošas iespējas 22 gadus veco sievieti šeit negaidīja. Vēl vairāki gadi pagāja, mēģinot salāpīt attiecības ar vīru, kurš arī pārcēlās uz Arizonu. Pārim piedzima divi bērni, kādu laiku attiecība it kā sakārtojās, taču viss beidzās ar to, ka šoreiz Frederiks sievu pameta, iestādamies armijā.
Hārtu atvases tika nodotas sievas vecāku gādībā, jo jaunā dāma bija aizguvusi no vīra tieksmi pēc alkohola, tabakas un arī marihuānas un morfīna, un vispār dzīve rāmajā Kanādas provincē viņai vairs nebija interesanta. Hārta piepelnījās kā virēja un veļas mazgātāja, pēc dažām ziņām arī kā prostitūta. Tad viņa uzsāka attiecības ar kādu izsīkušas zelta raktuves īpašnieku.
Par kritisko lūzumu kļuva vēstule no Kanādas, kurā viņas brālis rakstīja, ka māte smagi saslimusi un gaida meitu mājās. Taču naudas braucienam nebija, un tad nu Hārtas partneris ieteica plānu īsti Mežonīgo Rietumu stilā: aplaupīt pasta diližansu, kas kursēja starp Gloubas un Florensas pilsētām.
Nu jau gadiem nekādi incidenti ar šiem diližansiem nebija gadījušies, tāpēc īpašas apsardzes nebija.
Kučierim gan bija revolveris, taču pārdrošajam pārim izdevās pārsteigt viņu un pasažierus nesagatavotus. Viņu maku saturs – ap 430 dolāriem jeb 12 000 mūslaiku naudā – nonāca laupītāju rokās. Tomēr ar to veiksmes stāsts arī beidzās. Vietējais šerifs un viņa palīgi daudz labāk prata orientēties Arizonas tuksnesī, jau pēc pāris dienām pārīti panāca un arestēja.
Pirmās instances tiesā piesēdētājus tā aizkustināja jaunās laupītājas stāsts, ka viņu attaisnoja. Lietu, protams, pārsūdzēja, un Hārtai piesprieda piecus gadus aiz restēm. Viņas pārinieks dabūja 30, taču jau pēc pāris gadiem no cietuma izmuka. Savukārt Hārta kļuva par īstu slavenību Jumas apgabala cietumā. Teju katru dienu pie viņas ieradās žurnālisti un fotogrāfi, lai uzklausītu simpātiskās noziedznieces stāstu, un viņiem bija ļauts gan intervēt, gan fotografēt. Galu galā pēc diviem gadiem štata gubernators atbrīvoja Hārtu par labu uzvedību. Pēc kāda laika viņa apprecējās otrreiz, nomainīja vārdu un vēl pusgadsimtu nodzīvoja laimīgā laulībā.
