Šo izdevumu gaidīja ar nepacietību. Kad tas parādījās Amerikas grāmatnīcu plauktos, tika izķerts, kā mēdz teikt, "kā karsti pīrādziņi". Neko līdzīgu Savienoto Valstu grāmatniecība nebija piedzīvojusi kopš Mārgaretas Mičelas "Vējiem līdzi" izdošanas pāris desmitgades agrāk.
Un nav jau nekāds brīnums, jo šim romānam, kuru izdevniecība "G.P.Puntnam’s Sons" laida klajā 1958. gada 18. augustā, pa priekšu steidza skaļa slava. Un, kā uzskatīja daudzi, ļoti slikta slava. Iespējams, sliktākā, kāda vispār bijusi grāmatai.
Līdz romāna "Lolita" iznākšanai Ņujorkā krievu aristokrātu atvasi Vladimiru Nabokovu, kuru 20. gadsimta politiskās vētras bija atnesušas līdz Amerikai, zināja salīdzinoši šauras aprindas. Krievu "baltās" emigrācijas vidē viņu pazina kā dzejnieku un prozaiķi.
Nedaudzi anglosakšu literatūras speciālisti un gardēži bija pamanījuši pāris stilistiski izsmalcinātus romānus angļu valodā, tomēr plašākas publikas interesi tie nebija raisījuši.
Krievu literatūras studenti vairākās Amerikas universitātēs jau bija paguvuši novērtēt lektora Nabokova izcilos priekšlasījumus par krievu klasisko literatūru. Entomologu aprindās Nabokovu zināja kā tauriņu speciālistu. Taču tagad, 1958. gadā, Nabokova vārds bija izskanējis abos Atlantijas okeāna krastos sakarā ar viņa pēdējo – nu ļoti skandalozo romānu. Četru amerikāņu izdevēju noraidīts, romāns "Lolita" galu galā 1955. gada septembrī bija iznācis pieticīgā piecu tūkstošu metienā izdevniecībā "Olympia Press" Parīzē, un palicis kritikas nepamanīts vairākus mēnešus, līdz britu rakstnieks Grems Grīns intervijā Londonas "Times" to nodēvēja par vienu no izcilākajiem gada romāniem.
Drīz pēc tam "Lolitu" komentēja avīzes "Sunday Express" redaktors, nodēvēdams par "visnetīrāko grāmatu, kādu jebkad lasījis" un "pilnīgi nekautrīgu pornogrāfiju". Sekoja aizliegums ievest grāmatu Lielbritānijā un arī izplatīšanas aizliegums Francijā.
Un nu šis "netīrais" un "pornogrāfiskais" darbs uzsāka ceļu pie amerikāņu lasītājiem.
Tiem, kurus šausmina pati iespēja aprakstīt paveca vīrieša kaisli pret pusaugu meiteni, protams, Nabokova "Lolita" ir un paliek neķītrības iemiesojums. Taču tiem, kas grāmatu lasa bez aizspriedumiem, visai drīz kļūst skaidrs, ka darbs nekādā ziņā nepropagandē pedofiliju, kaut vai tā iemesla dēļ, ka sižets ir izteikti traģisks; liktenīgā kaisle taču galu galā sagrauj varoņa dzīvi un pazudina kā viņu, tā visus pārējos, ko tā skārusi.
Turklāt ne jau seksuālo attiecību tēlojums ir autora mērķis – tā ir tikai spilgta metafora. Līdzīgi pašam autoram, arī viņa varonis Humberts Humberts ir 20. gadsimta vētru mētāts klejotājs, kuru politiskās kataklizmas atsviedušas viņam svešajā Jaunajā pasaulē. Visu romāna vēstījumu caurstrāvo mūsu laikam tik aktuālā Eiropas un Amerikas civilizāciju attiecību tēma. Un ja nenoliedzam pašu principu – tēlot šīs civilizāciju attiecības ar seksuālas metaforas palīdzību – tad vai gan atbilstošākais nav tieši šāds pāris: dzīves paguris pusmūža vīrs un vieglprātīgs pusaugu skuķēns?
