1949. gada rudenī Ķīnas nacionālistu jeb tā dēvētajai Gomindāna valdībai nācās atzīt savu sakāvi pilsoņu karā pret Mao vadītajiem ķīniešu komunistiem, kurus atbalstīja staļiniskā Padomju Savienība. 1. oktobrī Mao Dzeduns proklamēja Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu, pasludinot to par gāztās nacionālistu valdības varas mantinieci visā Ķīnas teritorijā.
Gomindāna rokās palika vienīgi Taivānas sala un vairākas citas nelielas saliņas, un decembra sākumā nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram divi miljoni viņu atbalstītāju pārcēlās uz Taivānu.
Sākotnēji šķita, ka arī šī pēdējā nacionālistu pozīcija drīz kritīs, tomēr 1950. gadā izcēlās Korejas karš – tieša militāra sadursme starp komunistisko Ķīnu un Savienotajām Valstīm, un prezidents Trumens nosūtīja amerikāņu kara floti, lai nepieļautu iespējamo sarkano ķīniešu desantu Taivānā.
Bet Čana Kaiši rokās palika vēl viena svarīga pozīcija – Ķīnas pārstāvniecība Apvienoto Nāciju organizācijā. Čans, Otrā pasaules kara laikā būdams starptautiski atzīts Ķīnas valdības galva un viens no antihitleriskās koalīcijas vadītājiem, bija piedalījies ANO veidošanā no pašiem pirmsākumiem un parakstījis organizācijas dibināšanas hartu 1945. gadā. Iestājoties aukstajam karam, kurā sākotnēji komunistiskā Ķīna bija Padomju Savienības uzticams sabiedrotais, amerikāņi bloķēja visus mēģinājumus iedabūt Apvienotajās Nācijās Pekinas pārstāvjus.
Tā nu izveidojās paradoksāla situācija, kad Ķīna, kuras iedzīvotāju skaits – lielākais pasaulē – tobrīd strauji tuvojās 600 miljoniem, nebija pārstāvēta Apvienotajās Nācijās.
Var piebilst, ka Taivānas iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta 50. gadu vidū bija apmēram 10 miljoni. Šī situācija saglabājās ilgāk nekā divdesmit gadus līdz 1971. gada 25. oktobrim, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 2758.
Pēc 1960. gada Ķīnas Tautas republikas uzticamākā sabiedrotā Albānija regulāri iesniedza ANO rezolūciju projektus, kas paredzēja atņemt vietu organizācijā Čana Kaiši pārstāvjiem un atdot to Ķīnas komunistiem. Sākotnēji amerikāņiem izdevās šos centienus bloķēt, taču pamazām stāvoklis pasaulē mainījās. Sairstot koloniālajām impērijām, ANO tika uzņemtas arvien jaunas valstis, no kurām daudzas simpatizēja Ķīnas Tautas republikai. Šajā gadījumā par labu ķīniešiem nāca pēc Staļina nāves notikušais atsalums attiecībās ar Padomju Savienību.
Pekinu vairs neapmierināja Maskavas "jaunākās māsas" loma starptautiskajā arēnā, tā tiecās veidot savu neatkarīgu politiku un drīzāk spēlēt pirmo vijoli starp tā dēvētajām "Trešās pasaules" valstīm, kuras nevēlējās īsti būt nedz Padomju Savienības, nedz Savienoto Valstu sabiedrotās. Galu galā, šķiet, arī amerikāņu diplomātijas globālajā spēlē labāk iederējās ietekmīga un patstāvīga Ķīna kā pretsvars Padomju Savienībai Eirāzijā. Izšķirošajā balsojumā ANO Ģenerālajā asamblejā amerikāņu "pret" drīzāk gan bija domāts konsekvences demonstrēšanai, jo zīmīgi, ka gandrīz visas NATO valstis, ieskaitot Lielbritāniju un Kanādu, balsoja "par".
