Londona tolaik pieredzēja straujāko izaugsmi savā vēsturē, kuru tai nesa industriālās revolūcijas rītausma. Taču vētrainajai attīstībai bija daudz negatīvu blakusparādību, kas saistījās ar trūcīgo iedzīvotāju masveidīgu pārcelšanos uz pilsētām, kur viņus gaidīja dzīve ļoti pieticīgos apstākļos. Strādnieki mitinājās lielā saspiestībā, bez elementārām labierīcībām, bieži vien šā tā būvētos mājokļos. Ražotnes parasti atradās tuvu dzīvesvietām, lai netērētu laiku un līdzekļus ceļam uz darbu. Tā tas bija arī Sentdžilā, kur Mjūksa un kompānijas alus brūzim gluži līdzās bija trūcīgo londoniešu mājeles – diezgan nedroši celtas, toties pārapdzīvotas līdz pēdējai iespējai. Tai skaitā apdzīvotas bija arī pagrabtelpas.
1814. gada rudenī Mjūksa un kompānijas brūzī apmēram sešus metrus augstā koka tvertnē jau desmito mēnesi rūga vairāk nekā 60 000 litru stiprā eila.
Kas attiecas uz tvertni, tā bija, kā saka, pieredzējusi labākus laikus.
17. oktobrī apkārtni satricināja sprādzienam līdzīgs troksnis – tvertnes stīpas nebija izturējušas šķidruma spiedienu. Alus šaltis no galvenā tilpuma apgāza pārējās telpā esošās tvertnes, un pēc mirkļa jau gandrīz 150 000 litru alus spiedās pret ne sevišķi stiprajām brūža sienām. Viena no sienām neizturēja, brūkot tā sagrāva divas tieši līdzās esošas mājeles, savukārt vairākām citām tika applūdināti pagrabi un apakšējie stāvi.
Iemītnieki glābās uz galdiem, skapjiem un trepēm, uz jumtiem un koku zaros. Bet bija daži, kuri nepaspēja. Vienā no ēkām noslīka māte un viņas trīsgadīgais dēls. Vēl seši cilvēki, starp tiem divi bērni un viena pusaudze, gāja bojā zem brūkošo būvju atlūzām. Un viens vietējais iedzīvotājs diezgan noteikti mira no saindēšanās ar alkoholu, mēģinādams izdzert šo alus jūru.
Un viņš nebūt nepalika vienīgais savā aizrautībā.
Jau visai drīz Sentdžilā salasījās ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes, lai sasmeltos un sadzertos, cik var. Kam nebija pie rokas kāds trauks, tas smēla tāpat ar plaukstām, un dzēra, dzēra, dzēra… Tikām zem ēku drupām iesprostotie izmisīgi kliedza pēc palīdzības. Laikmeta sociālos apstākļus spilgti raksturo arī fakts, ka dažu nelaimē bojā gājušo ģimenes nākamajās dienās par samaksu izrādīja viņu līķus ziņkārīgajiem.
No mūsdienu viedokļa raugoties, drošības tehnikas pārkāpumi brūža darbībā šķiet acīmredzami. Bet 19. gadsimta Londonas tiesa Mjūksa un kompānijas vainu notikušajā nesaskatīja. Viņi sprieda, ka viss notikušais ir nelaimes gadījums jeb, kā tika formulēts spriedumā, "Act of God" – "Dieva darbs".
