1991. gada 19. septembrī pusmūža pāris no Vācijas – Helmuts un Ērika Sīmoni – devās kalnu pārgājienā pa Ectāles grēdu Alpos, uz robežas starp Austrijas un Itālijas Tiroli. Ejot pa ledāju Fineilšpices kalna austrumu nogāzē, viņi pamanīja ledū pa daļai iesalušu cilvēka ķermeni. Ledum kūstot, bija atsegusies mirušā galva un pleci, ķermeņa lejasdaļa joprojām bija iesalusi. Nākamajā dienā atraduma vietā ieradās Austrijas žandarmērijas darbinieks, kurš kopā ar netālās alpīnistu mītnes īpašnieku mēģināja izcirst līķi no ledāja ar pneimatiskā āmura un cēršu palīdzību, taču sliktā laika dēļ drīz meta mieru. 22. septembrī jau apjomīgāka brigāde galu galā izdabūja mirstīgās atliekas no ledus un nogādāja Insbrukas morgā.
Tur, apskatot līķi, radās aizdomas, ka mirušais nav vis kāds nesen bojāgājis alpīnists, bet gan krietni senākas pagātnes liecinieks.
Kad 24. septembrī ķermeni un kopā ar to atrastos priekšmetus aplūkoja arheologs Konrāds Špindlers, nepalika vairs nekādu šaubu: bija atrasta ledū labi saglabājusies agrā bronzas laikmeta eiropieša mūmija. Vīnes laikraksta "Arbeiter Zeitung" žurnālists Karls Vendls bija pirmais, kurš nodēvēja atrasto par Eciju – par godu viņa pēdējai atdusas vietai Ectāles Alpos.
Bronzas laikmets, kas veidoja pamatu pirmo civilizāciju attīstībai, dažādās Eiropas vietās iestājās ar lielu laika nobīdi.
Baltiju pirmās metālapstrādes tehnoloģijas sasniedza ne ātrāk kā ap 1500. gadu pirms mūsu ēras, savukārt Alpu reģionu, kas atrodas tuvāk senākajiem metālapstrādes centriem Balkānos, pāris tūkstošgades agrāk – tieši ap to laiku, kad dzīvojis Ecijs. Kā liecina ķermeņa izpēte, viņš dzimis ap 3350. gadu pirms mūsu ēras, nodzīvojot apmēram 45 gadus – tam laikam pieklājīgu mūžu.
Gēnu analīze atklāj attālu radniecību ar Korsikas, Sardīnijas un dažu citu samērā izolētu un kalnainu Dienvideiropas reģionu iedzīvotājiem. Tai skaitā no 3700 apsekotajiem mūslaiku tiroliešiem 19 izrādījušies attāli Ecija radinieki. Tātad viņš piederējis tiem senajiem zemkopjiem, kas apmēram pirms desmit tūkstošiem gadu dzīvojuši Tuvajos Austrumos un vēlāk ieplūduši Eiropā, sasniedzot Apenīnu pussalu un Alpu reģionu apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu, bet vēlāk tikuši jaunāko ienācēju – indoeiropiešu – asimilēti.
Ecija kāju muskuļi rāda, ka dzīves laikā daudz staigāts pa stāvām vietām.
Maltītes paliekas mirušā kuņģī sastāv no kalnu kazas un brieža gaļas, smalcinātiem kviešu un miežu graudiem, dzeloņplūmes augļiem un dažām citām savvaļas sēklām un ogām. Ecija apģērbs prasmīgi gatavots no dažādām dzīvnieku ādām, sastiprinot ar lūkiem un dzīslām. Tajā ietilpst arī lāčādas cepure un pamatīgi apavi ar lāčādas zoli un briežādas virsu. Par piederību bronzas laikmeta kultūrai liecina īves kātā iestiprinātais cirvja asmens, gatavots gandrīz no tīra vara, ar pavisam nelielu alvas piejaukumu. Šis rīks, kā arī pārējais Ecija apģērbs un ekipējums norāda uz augstu sociālo statusu. Visdrīzāk, viņš bijis dzimtas galva, varbūt arī cilts vadonis un, līdzīgi kā vairums citu šīs cilts vīru, mūžu vadījis, uzraugot ganāmpulku – tā laika ļaužu lielāko bagātību un galveno iztikas avotu. Plēsīgu zvēru un kaimiņu cilšu laupītāju uzbrukumi, jādomā, bija senatnes ganu ikdiena, un viena no šādām cīņām visdrīzāk arī izrādījusies Ecijam pēdējā. Uz mirušā drēbēm atrastas gan viņa paša, gan vēl trīs citu cilvēku asiņu pēdas, savukārt mirušā plecā – dziļi iestrēdzis bultas uzgalis. Viens gan ir skaidrs – Ecija līķis nav kritis uzbrucēju rokās.
Viņš vai nu bijis spiests ievainots bēgt un sagaidījis savu pēdējo stundu kalnu vientulībā, vai arī kritis kaujā un ciltsbrāļu ar godu apbedīts, dodot līdzi bagātīgu arsenālu dzīvei viņā saulē.
Šī diena vēsturē
